June 21st, 2019

• Cibas draudziņi
• 6/21/19 11:35 am
• Es šo ik pa laikam iedomājos, bet neesmu paspējusi uzrakstīt:
  
  Cibas draudziņi, sarunas ar Jums ir ļoti vērtīgas un man daudz nozīmē! Šķiet, ka es klabi izmantoju kā savu grēksūdzes telpu, vietu, kur nonāk noslēpumi un visi ņaudieni. Ja ārpasaulei tie ir ietīti skaistā iesaiņojumā, pareizi kūrēti un bieži noklusēti, tad te ir tā, kā ir. Un te esat Jūs - pēc pašu izvēles būt vai nebūt, piedalīties vai nepiedalīties. Es vispār neko nesagaidu, bet esmu ļoti pateicīga par Jums!❤
  
  Paldies, paldies, paldies.
• 2 commentsLeave a comment

• 6/21/19 03:20 pm
• Esmu atpakaļ virszemē. Vakardiena šķiet kā iekrišana the upside down no Stranger Things. Tā pati pasaule, tikai viss ir tumšs, bīstams un sāpīgs. Nav tā, ka šobrīd tās vietas, par ko vakar aizdegos, būtu veselas un jaukas, bet pazudusi tā neatliekamība, ar kādu man vakar/dienas pirmajā pusē gribējās nomirt.
• 5 commentsLeave a comment

• 6/21/19 11:41 pm
• Jau kādu laiku domāju par to, ka/vai vismaz tiešajai priekšniecei vajadzētu pateikt par savām garīgās veselības problēmām. (vai tas ir sarkanais karogs, ko es dzirdu plīvojam, šo pasakot?!) 
  
  
  Kāpēc es gribu pateikt? 
  • Šķiet, ka manu darbu ietekmē garīgās veselības problēmas. Kad man ir slikti, ir grūtāk koncentrēties, kļūst patiešām vienalga, ko daru, varu aizmirst, ka kaut kas jādara, un tas viss liek pieļaut diezgan būtiskas kļūdas un izskatīties pēc idiotes (lai gan mana priekšniece teica, ka domā par mani to labāko, viņa tomēr mani sauc par "mazo").
  • Dažreiz man tiešām vajag strādāt no mājām, jo darbā ir skaļi, man jau tā galvā ir skaļi, spriedze un nogurums, ko tādos apstākļos prasa koncentrēšanās, ļoti iztukšo, man vajag vairākas stundas, kamēr pēc darba ateju un "atbloķēju" sajūtas, tad saprotu, ka visu dienu tās bloķējot neesmu jutusies dzīva, mēģinu atgūt iekavēto, un tā es nekad neizguļos. Esmu pieradusi pie konstantā noguruma kā idejas, bet ķermenis buksē, nervi tāpat, man atkal ir sakasīta galva, un viena diena nedēļā no mājām šo efektu, manuprāt, varētu krietni mazināt. Plus es patiešām arī kaut ko varētu izdarīt, jo visu laiku neiztraucētu kāda pēkšņa vajadzība vai kolēģu klačošanās. 
  • Man gribas, lai kāds zina. Vienkārši cilvēcīgi lai kāds tur zina, kas ar mani notiek un ar ko cīnos, citādi man visu laiku jāiegulda papildus piepūle, lai noslēptos. Iespējams, gribas līdzjūtību, jo tas, kas ar mani notiek, ir tiešām fakin grūti. Liekas, ka būtu mierīgāk, ja vēl kāds to atzītu vai kaut kā validētu tā eksistenci. Šis iemesls man pašai šķiet ļoti nepieņemams, nožēlojams, upura lomu ģenerējošs, un man par to visu ir ļoti liels kauns. Principā sanāk, ka man gribas, lai mani žēlo.
  • Negribu, lai viņa domā, ka esmu slinka un stulba. Viņa saka, ka tā nedomā, bet es reāli neticu. Ja ne tik skarbi, tad aizmāršas, svilpastes un "jaunieša" reputāciju es noteikti esmu ieguvusi, un man tas ļoti sāp, jo īstenībā jau no pirmās dienas esmu ļoti centusies, no visas sirds mēģinājusi būt maksimāli atbildīga, mācīties, radīt, domāt, attīstīt. Tieši brīžos, kad primārais uzdevums bijis atkal nesākt darbā raudāt, turēt "darbam nepiemērotās" emocijas aiz durvīm, esmu bijusi tā "svilpaste" un "meitenīte".
  • Viņa vienreiz teica, ka uztraucas par manu mentālo vai garīgo komfortu pēc tam, kad gribēju strādāt no mājām pēc tam, kad viens kolēģis uz mani randomā sakliedza. Tātad viņa uzskata, ka pastāv tāda dimensija.
  • Kad viena mūsu kolēģe nesen paņēma izdegšanas sindroma slimības lapu, viņa teica, nevajag viņu nosodīt, jo mēs nezinām, kas ar viņu patiesībā notiek, ka tiešām var būt, ka tai meitenei ir grūti. Viņa nebija nosodoša, nicinoša vai tamlīdzīgi.
  • Viņa pret mani ir ļoti atbalstoša, ļoti rūpējas par manu pašsajūtu un veiksmīgu darba procesu, saka man labas lietas un kā priekšniece nekad nav bijusi netaisna vai neprofesionāla.  
    
    
    Kāpēc šaubos un baidos teikt? 
  • Skaidri zinu, ka daudzi cilvēki vienkārši netic, ka garīgā veselība vispār ir temats. Ka tās ir slimības un stāvokļi, ko grūti kontrolēt, pat maksimāli "saņemoties" un "tādairdzīve"ojoties, un "kuramtadirviegli"apzinoties. Esmu saņēmusi tik daudz izbrīnīti-fonā-nosodoši izteiktus jautājumus "kas tad ar tevi tāds ir noticis?!" stilā. Tikpat daudz "taču vienkārši saņemies un beidz sevi žēlot!" ieteikumus. Nesen mana priekšniece mazliet citā kontekstā teica: "Visi dažādi, visi vienlīdzīgi." Līdz ar to ir grūti saprast, kur spektrā no "depresija eksistē" līdz "cilvēkiem vienkārši jāsaņemas un jābeidz sevi žēlot" viņa atrodas.
  • Negribu, lai pret mani izturas kā pret jēlu olu. Visu laiku visu atgādina, prasa, kā man iet, grib runāt par jūtām utt. Es tiešām gribu turēt savas jūtas mājās, vienkārši pielāgot vidi tam, kā darbojas mans organisms un smadzenes. 
  • Ja mana priekšniece ar savu atbildi liktu man vilties, es visticamāk uzreiz sāktu meklēt jaunu darbu. Šo es vienkārši par sevi zinu tāpat kā es zinu, cik nogurusi es esmu tādu meklēt.
  • Kad viņa vēl bija mana pasniedzēja, nevis priekšniece, es strādāju pilnas slodzes darbu paralēli diezgan intensīvam studiju procesam, degu ārā un vienreiz uzprasīju nelielu (neatceros, kādu, bet tiešām nelielu!) pagarinājumu darba iesniegšanai. Viņa atbildēja, ka dzīvē jau arī neviens nedos atlaides, jāmācās laicīgi tikt ar visu galā un jānodod viss tajā pašā termiņā. Es tajā reizē baigi bēdājos, jo reti kuram man apkārt bija tik smagi jāstrādā vienkārši lai nenomirtu badā (jo tas, principā bija viss, ko ar to algu varēja sasniegt), kamēr mēģina iegūt izglītību. Turklāt darbu apjomi un termiņi bija tiešām neprāts. Man šķita, ka pieauguša cilvēka dzīve jau pati par sevi ir izpārdošana, ja salīdzina ar to periodu. Tā nu es arī mācījos un visu nokārtoju.
  • Cilvēki iepriekš ir izmantojuši manu iešanu terapijā kā argumentu tam, ka neesmu īsti spriestspējīga.

  Varbūt jāsāk ar tēmas patestēšanu, lai noskaidrotu viņas attieksmi. Varbūt vienkārši uzreiz paralēli jāmeklē cits darbs drošības pēc, ja nu šeit tiešām neizturu.