June 18th, 2019

• 7
• 6/18/19 09:49 pm
• Čau!
  
  Šodien es pamanīju, ka arī pati *persona, kura es gribētu būt* raud pie citu mākslinieku *mākslas*. Tas man kaut kā liek justies labāk.
  
  ĻOTI daudz emociju, saņemot ziņu no mammas. Mums trim katram atsūtīja pielāgotu ziņu - man vismazāk emocionālo, tad brālim un visbeidzot māsai. Māsai galīgu sviestu. Mēs visi apmainījāmies ar ziņām, un es paliku galīgi dusmīga. Atbildēju, vismaz laipni cenšoties paskaidrot, bet pēc tam jau atkal brutāli novelkot līniju, jo viņa (šoreiz maigāk nekā agrāk, uzmanās) atkal sāka iejaukt sarunā "man jau vairs daudz nav atlicis" un tamlīdzīgas nianses. Tas viss ir tik piņķerīgi! Ar tēti bija līdzīgi - es zināju, ka pastāv iespēja, ka viņš nomirs, ka tā iespēja ir abstrakti reāla, bet nespēju pacelt klausuli. Nevaru izturēt to smagumu, kad kāds tev zvana, tam kādam sāp, tu tur neko nevari padarīt, pats cilvēks tur neko nedara, tikai sūdzas (ar cerību, ka no tā paliks vieglāk? vai paliek, tā dzīvojot?). Dusmas ir par to, ka viņi mūs mocīja visu dzīvi, un tagad mēģina (vismaz viņa) to turpināt, bet man vairs nepietiek spēka. Nespēju kāpt atpakaļ tajā purvā, ļaut tam apvīties ap sevi, kad jau tā tik smagi jāstrādā, lai ikdienā justos labi. Es saprotu, ka tā ir mamma, bet... Jūtos vainīga, ka nezinu, kā to labot, bet tajā pašā laikā šī vainas apziņa izsauc tik lielas dusmas. Šķiet, man atkal dara pāri. Varbūt tieši es esmu tā, kura ieņem upura pozīciju un nekāpj no tās laukā? Varbūt es patiesībā varētu saņemt spēkus un paciest viņas klātbūtni?
  
  Bet kāda būtu jēga, ja tas laiks man būtu mocības? Gan man, gan viņai? Nē, viņai būtu ok, ja es turētos un gandrīz neko neteiktu.
  
  Es nezinu. Man gribētos zināt, kā ir pareizi, kā ir labāk, bet patiesība ir tāda, ka viņa mūs neizaudzināja par labākiem cilvēkiem, neviens no viņiem, un pašai man vēl tādam altruismam nav spēka. Šķiet, ka man būtu jāzina, kā viņai pateikt: "Ja sūdzies un manipulē, tad manis tavā dzīvē nebūs". Ik pa laikam pasaku to citiem vārdiem. Ar mani viņa uzmanās mazliet vairāk, bet man nav vispār nekādu ilūziju, ka tas saglabāsies, aizbraucot ciemos. Pret brāli un māsu viņa, protams, savu uzvedību pārāk nemaina. Papildus tam man bail teikt ļoti tiešā tekstā, jo ir mazā māšele, kam negribu pilnībā pazaudēt piekļuvi. Un pasakot tieši, iesaistot jūtas, viņa mēdz sākt manipulēt vairāk, tad es vairāk satraucos un sadusmojos, un to ir grūti panest.
  
  Nezinu, ko darīt. Šķiet, ka arī par viņu man vēl ir sapnis, ka viņa saņemsies, ka viss varētu būt citādi. Nebūs. Tāpat kā ar tēti. Bet es nevaru ar to samierināties, man vajag vismaz vienu vecāku, un nav spēka būt vecākam savai mammai! Iespējams, ka vieglāk ir samierināties ar ideju, ka viņas varētu nebūt, nekā ar viņu pašu. Zinu, ka tas skan briesmīgi.
  
  Tā nav viņas vaina, ka viņa ir tāda. Tā ir viņas atbildība. Mana atbildība ir saprast, kā es jūtos. Kaut pašai priekš sevis. Un tad varbūt skaidri nokomunicēt, kas man ir pieņemami un kas - nav. Palīdzēt sev, spēt pašai būt sev abiem vecākiem.
• 6 commentsLeave a comment

• Writing is really an act of faith
• 6/18/19 10:34 pm
• ... un esmu sapratusi savu reliģisko piederību, to, kas man strādā. Droši vien retais cilvēks ir redzējis Dievu, bet daudzi tic, un tas viņus stiprina. Tieši tāpat man ir ar rakstīšanu.
  
  Serve the work. Work for something outside of yourself not for yourself.
  
  "He doesn't believe that people are born with the ability to paint or to write. He believes that people are born with the obsession to paint and the obsession to write, and it's from that obsession that you develop your talent."
  
  Vismaz šovakar man ar šo pietiek. Jau kādu laiku esmu pamanījusi, ka jūtos labāk, ja esmu piesēdusies un parakstījusi, paklausījusies kaut ko, padziedājusi (starp citu, mani uzņems korī!!!!!!). Ar to pietiek labai dzīvei.
• 0 commentsLeave a comment