June 17th, 2019

• Seši
• 6/17/19 09:24 pm
• Šodien dejošanā bija tāda diena, kad likās, ka visi lien dvēselē. Tas kaitina, jo nezinu, vai jau māku sevi nosargāt. Man ir aizdomas, ka viens čalis no manas deju grupas uzaicināja mani LinkedInā (no visām vietām!). Tā kā es viņu neatpazinu un tur neapstiprinu cilvēkus, kurus nepazīstu, izdzēsu uzaicinājumu, tāpēc nezinu 100% droši. Partneri šodien bija arī šaušalīgi smaidīgi, runīgi, visu laiku skatījās acīs, un tiešām vienā brīdī gribējās visus iepļaukāt! Tas nav nekas traks dejošanā ieskatīties acīs, bet par labo toni tiek uzskatīta neblenšana. Tas, ka es izturos pieklājīgi un esmu diezgan kautrīga, droši vien nekā neuzlabo situāciju - dunduki parasti uztver to kā uzaicinājumu pienākt vēl tuvāk.
  
  Terapeite teiktu, ka šī, iespējams, ir neadekvāta sadusmošanās, aizsargreakcija, tāpēc jāskatās, no kā mana iekšējā čiepiņa mēģina sevi pasargāt. Es domāju, varbūt tās ir situācijas, kur bija jādraudzējas "pēc citu noteikumiem", jo bija bail palikt vienai un šķita, ka man nav vērtības vienai. Kā es varētu to meiteni mierināt tajā laikā? Es varētu likt viņai pateikt skaidru, varbūt pat tādu vīpsnājošu, nosodoši vibrējošu nē. Pagriezties. Iet prom, satikt kādu stilīgu pieaugušo (piemēram, mammas draudzeni, kura mēdza ciemoties, vai tēta brālēnu), izstāstīt, kas notika, un kaut ko foršu padarīt kopā. Iemācīties jaunu dziesmu, kas dziedas tik skaisti, ka aizmirstas visas nebūšanas. Uzzīmēt supernovu (un droši vien uzzināt, kas ir supernova, piedzīvojot tādu arī savās smadzenēs). Parunāties par dzīvi un varbūt to notikumu. Ka ne vienmēr cilvēkiem sakrīt ceļi, nodomi vai iešanas stili, un tas ir ok. Nevajag obligāti iet kopā, ja nav labi. Var mierīgi iet pats. Var atrast citus draudziņus. Var forši pavadīt laiku ar sevi. Tad Pieaugušais man varētu dot uzdevumu doties izpētes gājienā, atrast un pierakstīt visu, kas mežā un pļavās, un ārā vispār ir zaļš. Katru mazāko daļiņu. Pierakstīt smaržas vai garšas, vai domas, kas ienāk prātā šīs lietas novērojot. Čiepa tik ļoti izbaudītu šo visu, ka nevarētu vien sagaidīt nākamo reizi, kad sanāks palikt bez draudziņa. Varbūt tikmēr (nē, labāk vēlāk!) Pieaugušais parunāsies ar draudziņu, kurš mani gribēja aizvest tur, kur negribēju doties. Tikpat iejūtīgi kā ar mani Pieaugušais liks draudziņam saprast, ka mani ir jāciena, ka ir robežas, kuras noteikti nedrīkst pārkāpt, un draudziņš vēlāk pret mani izturēsies pat ar zināmu bijību (vismaz sākumā!) un iejūtību.
  
  Tā lūk.
  
  Vēl šodien pamanīju, ka izbaudu māsas aprūpēšanu, bet mazāk kā agrāk (tas ir labi!). Viņai bija bez diviem grādiem 40 grādu temperatūra, es vedu viņu pie ārsta un pirku zāles, bet tad sapratu, ka tas ir smieklīgi katru reizi taisīt tādu trādirīdi, viņai jāpiereģistrējas pareizajā rajonā un laicīgi jāiet pie ārsta, pirms vēl palicis traki. Vēl pamanīju, ka man ļoti bail, ka ar viņu kaut kas varētu notikt. Ik pa laikam esmu tādā puspinkšķa stadijā.
  
  Runājot par čiepiņām, mana jumta trīs kaijubērni vēl ir veseli! Ja Jūs zinātu, cik mīlīgi tie klumburē pa jumtu! Tik pūkaini un neveikli, un nesteidzīgi. Sirds apmeta kūleni, kad šodien ieraudzīju tikai vienu, bet tad no kaut kurienes izlīda pārējie. Tikko uz jumta atlidoja arī otrs kaija, mazie tam uzreiz pieskrēja klāt cerībā uz gardumiņu, bet tas, šķiet, neko nebija atnesis. Mazie turpina viņam sekot. Es arī tā darītu, ja būtu kaijulēns.
  
  Šobrīd saulriets ļoti skaisti apspīd citu lidojošu putnu vēderus. Esmu sagurusi. Droši vien vajadzētu pamazām kūņoties migā. Vēl jāuztaisa māsai piecminūšu zupa, jāapskatās Skillshare ieraksts un tad varētu laist šo dienu vaļā.
  
  Cik reizes šī bloga vēsturē jau esmu teikusi, ka no mājām ir daudz vieglāk un produktīvāk strādāt nekā no darba?
• 0 commentsLeave a comment