May 11th, 2017

• Tas skaidrums pēc negaisa
• 5/11/17 05:12 pm
• Pēc divu dienu intensīvas skumšanas un čīkstēšanas programmas šodien pamodos ar enerģiju. Varbūt šis strādā. Varbūt atklātība darbojas.
  
  Bet tad ir tas domu karaspēks, kas izmisīgi cīnās par drošu nemainību un saka man:
  
  "Neraksti te neviena cilvēka vārdu, jo kāds varbūt izlasīs, sameklēs tos cilvēkus, sameklēs tevi un tad iestāsies apokalipse." Es gribēju uztaistīt sarakstu ar cilvēkiem, ar kuriem labprāt kādā random ballītē iepazītos, bet es negribu, lai viņi to uzzinātu.
  
  "Neraksti tā, kā ir, neseko sajūtām, ja tās nav gana labas, lai kādam liktos interesantas. Tev jābūt kā L un E, jāpiesaista uzmanība, jāgūst atzinība un ideālā variantā kāds, kurš atklās tevī jauno literāro talantu."
  
  "Ja nu tu uzraksti kaut ko par kādu no bijušajiem darbiem, tevi atrod un konfrontē par to?"
  
  "Ja nu kādam paliek interesanti tevi publiski pazemot, atklājot, kas tu esi, un parādot šo visu."
  
  "Ja nu draudzene, ar kuru vairs nesariecies un kura varbūt tur ļaunu prātu, publicē šo visu publiski? Viņa zināja tavu niku, he heeee."
  
  Dažreiz ir sajūta, ka mana iekšējā pasaule ir kā tāda veca, indīga ome, kas sēž uz soliņa pie vienīgās daudzstāvenes lauku ciematiņā un brutāli visu nodirš. Nekas nav ārpus viņas kompetences - ne manu svārku krāsa, ne karjeras saniegumi (vai nesasniegumi), ne mana drauga izvēle (vai neizvēle :D ), ne tas, ka es nesveicinos, jo viņa ir fakin kuce. True story btw, es reiz dzīvoju vietā, kurā dzīvo tādi cilvēki. Un tagad tā vieta dzīvo manī.
• 0 commentsLeave a comment

• Ezers un purvs
• 5/11/17 07:13 pm
• Šodien piespiedu sevi pastaigāties un, kamēr to darīju, nevarēju saprast, kāpēc tik ļoti jāspiež. It kā skaisti. Mazliet traucē panikas priekškars. Bet vēl pirms kādas nedēļas, vēl pat pirms pāris dienām man tas pats maršruts ļoti patika. Ceļš man pats deva atbildes. :D Biju savā mīļākajā vientuļajā vietā pie dabas, kad tur parādījās CILVĒKI, un tad viņi izvilka savu selfiju nūju un sāka fotografēties. Viņi burtiski atnāca pēc selfija un aizgāja prom, kas bija forši man, bet nākamreiz es vairs sev nestāstīšu pasaciņas par to, ka nevajag bēgt uz slēpņiem, ja ieraugi tuvojošos auto. Kopumā pastaigas laikā man pabrauca garām mašīnas kādas vismaz piecas reizes, divas reizes es dabūju teikt "čau", bet vēl vienā uz mani nolūrēja kaut kas, kā seju man droši vien vajadzēja pazīt, bet es nepazinu. Visforšāk pie ezera patiešām ir vakarā, kad mākoņi sāk sarkt un ēnas paliek pavisam garas, un nav nekādu lūriķu vai selfiju cilvēku. Tikai S reizēm, bet viņa mani skrienot tik priecīgi sveicina, ka pat raudamais pāriet.
  
  Vispār šodien skatījos uz eglēm (viņu te ir daudz, un es uz viņām maksimāli daudz skatos), un man ienāca prātā, ka, vairāk rakstot, var vairāk izrakstīt ārā, un ar laiku domas paliek skaidrākas. Es, protams, nezinu, cik ilgi jutīšos pietiekami slikti, lai turpinātu sevi pienācīgi staidzināt, apūdeņot un garīgi vingrināt, bet, ja man kaut kādā maģiskā kārtā izdotos nepadoties saviem hormoniem (vai drīzāk reakcijai uz tiem, kādu nedēļu vai pusotru mēnesī jūtoties patiesībā visai pieņemami un uzreiz atmetot visus veselīgos ieradumus), varbūt es varētu atgūt kaut kādu dzīves skaidrību. Tāpat varbūt tad, kad kritiskā masa izrakstīta, domas mazliet apskaidrotas, arī rakstība paliktu baudāmāka. Bet man kaut kā vairs vispār negribas uz neko, it sevišķi jau sevi, cerēt. Ir sajūta, ka mana ķermeņa lielākais orgāns ir purvs, kurš atkal un atkal ievelk visu pārējo savos akačos, un pagaidām pārspēks vienkārši ir pārāk liels. Pagaidām un vienmēr ir bijis.
  
  Kad domāju par māsu, man vēl aizvien gribas raudāt. Pēc iepriekšējā teikuma uzrakstīšanas vien acis jau slapjas. Kā lai salabo attiecības, kas 18 gadus bijušas izkropļotas? Kā lai beidz spēlēt mūsu glābēju - upuru lomu spēli un iepazīstas no jauna? Ja nu mēs nekad nebūsim draudzenes, ja nu mums patiešām nav nekā kopīga? Visu savu dzīvi uz fakta, ka man ir māsa, ka man ir maza, brīnišķīga māsa, esmu stāvējusi kā uz podesta vai drīzāk peldējusi kā uz plosta savā purvā, un tagad tur vairs nekā nav. Negribu, lai viņai mani vēl ir jābalsta. Es neesmu viņai to prasījusi darīt, bet mūsu ģimenē tas ir mazliet nerakstīts likums, ko viegli palaist garām. Visi visus glābj un mokās. Tagad viņa netika savā skolā, un gan jau viņai liekas, ka tas ir briesmīgi, jo viņa tāpat kā es būs apmaldījusies. Varbūt viņa mani ienīst vēl vairāk nekā pirms tam. Un es nezinu, ko darīt vispār, un ko darīt ar viņas ņemšanu sev līdzi uz Norvēģiju. Es arī vairs negribu būt vienīgais balsts un glābējs. Tur es gribu būt es. Pelēkā zona, man vajag tavas atbildes.
• 0 commentsLeave a comment