May 10th, 2017

• 5/10/17 01:10 am
• Mana terapeite teica, ka man vajadzētu rakstīt blogu. Vienkārši par to, ko domāju, vai kaut kā tamlīdzīgi. Es īsti neatceros (un visticamāk nav jau arī, ko atcerēties) specifiskas instrukcijas, bet ok, rakstu blogu. Man ir maksimāli vienalalga, kā tas šobrīd izskatās un lasās, bet tehniski es iekļaujos ieteikumā.
  
  Viņa man jautāja, kā es varētu būt projektu vadītāja, ja nevaru pārvaldīt pat savu galvu (tas ir, blogu. Bet es kaut kā starp tām lietām gribu likt vienādības zīmi.). Es pieņemu, ka tie projekti būtu drusku vienkāršāki un tīrāki par to, kas notiek manā personīgajā elles putras katlā (vēl divi vārdi, kas man liekas gana tuvi). Bet nu kopumā laikam labs jautājums.
  
  Vēl viņa teica, ka es visu laiku cenšos sevi ielikt kastītē, saplacināt, pielāgot tam, kādai es domāju man jābūt.
  
  Es nezinu, kāda viņa izklausās, bet es gribu pateikt, ka viņa ir forša, dara labas lietas, un viss, ko es te aprakstu izrautu no konteksta tā, it kā visiem būtu manis interpretēšanas rokasgrāmata, ir grūti pareizi saprotams atsevišķi.
  
  Lai nu kā - es šodien nosūtīju divus darba pieteikumus, noskatījos trīs seriālu sērijas (fuck, tam pilnīgi noteikti nevajadzēja būt tajās proporcijās!), nostaigāju kādus 5 km, raudāju, mēģināju pievērst uzmanību savai elpai un mazliet padzīvojos ar R & S. Viens no pieteikumiem bija google doc, kurā viņu darba sludinājumā esmu iezīmējusi prasības, kurām atbilstu, un komentāros pierakstījusi plašākus paskaidrojumus. Vienīgais komentārs, ko es neuzrakstīju, bija: " 1843 skatījumu - wow you must be tired!" Un es iekomentēju, ka tikai 2/3 atbilstu viņu aprakstam. :D Lai gan viņiem gan jau ir kāds 1000 pieteikumu. :D Kad cilvēki man iesaka būt pašai un izpaust sevi, viņi, manuprāt, ir drusku tumsā par to, ko tas nozīmē. Būt man nozīmē prezentēt savas sliktās īpašības tikpat ļoti kā labās pat tad (un it sevišķi), ja tas man var izrādīties neizdevīgi.
  
  Es vispār biju domājusi, ka varbūt šis būs dramatisks ieraksts par to, kā man miglojas redze, kad runāju ar cilvēkiem, bet man aizmiga smadzenes, viss ķermenis sācis izslēgties, un līdz ar to mans pirmais ieraksts kopš N rīkojuma tiek atzīts par noslēgtu. Salut!
• 1 commentLeave a comment

• 5/10/17 12:36 pm
• Es skaidri zinu, ka man patīk lielākā daļa kruasānu, baseinu zilās flīzītes, audumi, kuri glāsta ādu tā, ka liekas, ka mīlestība un maigums varbūt tiešām pastāv, ja jau es spēju tos kaut mazliet sajust. Es skaidri zinu, ka man patīk Jane the Virgin un silti cilvēki ar augstu emocionālo inteliģenci. Zaļš. Komforts. Smieties. Visvairāk par visu man patīk justies labi. Ja labsajūta ir nevis dots lielums (ir vai nav, aizmirsu, kā to precīzāk sauca pētnieciski), bet gan diapazons no 1 līdz 100%, tad es šobrīd atrodos 50%. Gribas sapakot mugursomu, iekāpt autobusā un aizbraukt uz kādu viesu māju, namiņu pie jūras - nerunāt, peldēties, sauļoties un izlikties, ka tumsu man apkārt var uz laiku vismaz iepauzēt, ja ne vienmēr atlikt uz vēlāku, lai nekad tā arī neizjustu. Tikai nezinu, kur tādu vietu lai atrod.
• 0 commentsLeave a comment

• 5/10/17 10:46 pm
• Mans dators apdeitojas, blakus murrā kaķis, augšā kāds drusku negrib gulēt un klusām raud (šķiet, ka mazākais, jo lielākais pretojas daudz aktīvāk), bet pārējais ir kluss. Joka pēc tiku pie aliņa, un jau pēc pirmajiem malkiem viss sāka pūkoties un migloties tā, kā tad, kad nodod asinis. Smaga vate.
  
  Šodien biju interesantā pasākumā, kas lika man smieties un pēc tam nožēlot savu eksistenci. It kā jau smieklīgi - es zinu (vai vismaz N "zina", lai gan viņa tā tieši to nekad nav teikusi), ka tikšu pāri un cauri tai sevis meklējumu fāzei, bet man šobrīd tik ļoti sāp būt blakus talantīgiem cilvēkiem jebkādā jomā. Galvā uzreiz sāk griezties zobrati manas psihes gaļas mašīnai, no kuras iznāku pusbeigta - pasākumā pavadīju pusotru stundu, mājās braucu ar sāpošu, smagu ķermeni, jau atkal mēģinot publiski nesākt raudāt.
  
  "Tu nekad nebūsi tik dzidra un taisna kā Nl, tu esi nožēlojama lupata salīdzinājumā ar viņu."
  "Kāpēc tu nevarēji atrast tikpat ērtu vietiņu kā L? Kāpēc noraidīji visus tos stilīgos piedāvājumjs, kas ļautu tev kaut nedaudz sacensties ar viņu?" (Kaut kā man ir radies iespaids, ka mēs sacenšamies vai salīdzināmies jau ļoti sen, un tas mani nogalina.)
  "Citi varēja pateikt māksliniekiem paldies, ejot garām, bet tu tikai atkal izlikies neredzama un pagāji viņiem garām. Tā tu nekad ne ar vienu neiepazīsies."
  "Tu nekad neatradīsi labu darbu. Cilvēki nekad tevi neredzēs kā vērtību. Tu iznieko savu dzīvi."
  "Ir skaistas debesis, zāle un būt dzīvam ir mazliet skaisti par spīti visam. Bet ar to nepietiek. Tā ir tikai tava nožēlojamā izeja, izliekoties garīgai."
  "Man tiešām vajadzētu nomirt, jo es neesmu nekas, salīdzinājumā ar citiem. Bet es to nekad nedarīšu, jo citiem sāpēs un man gribas zināt, kas notiks tālāk."
  
  Nākamā terapija bija jāpārceļ par nedēļu, jo man jāvada tas stulbais seminārs, kuram nezinu, kā sagatavoties šādā stāvoklī. Vispār nevaru koncentrēties & tāda sajūta, ka starp mani un visu pārējo ir matēta stikla siena. Bet nav baigās starpības vairāk - terapija sāp, bez terapijas sāp, viss ir viens.
  
  N teica, ka man nav visam terapijā jāpiekrīt, ka varu viņu labot, skaidrot un precizēt. Man tas bija jaunums. Skatos uz viņu un kā kaut kāds milzu mutantu bērns gribu kliegt: "Salabo mani, palīdzi man, vienkārši pasaki man, ko darīt un kā tikt no šī ārā." N palīdz gabalu pa gabaliņam, un reizēm tas mani sajūsmina, bet dažreiz liek zaudēt visas cerības, jo šķiet, ka viņa ir tikpat ļoti tumsā par mani kā es. Jūtos kā slims dzīvnieks, kas nevar pateikt, kas vainas.
• 3 commentsLeave a comment