slepenaamaasa

3/26/20 11:21 pm
Kaut kā izdevās saņemties iziet pastaigāties. Nakts gaiss smaržoja brīnumskaisti - pēc pavasara, noslēpumiem un iemīlēšanās. Visur pilns ar pagājušo pastaigu rēgiem, saviļņojumu no senām randiņpastaigām, pirmajiem skūpstiem, pirmo tikšanos vietām. Pa ceļam domas sijājas izplatījumā, bet visi kunkuļi paliek manī. Gribētos, lai to domu uz kādu brīdi nebūtu. Lai kāds brīdis būtu pavisam, 100% jauns un svaigs, bez visiem "ka bija" un "kā būs", un "kā man gribētos" un "es esmu tas un šis un vēl kaut kas".

Redzēju divus neticami priecīgus suņus. Pirmais, mani pamanījis, skrēja pretī ar lielu prieku, mēs abi viens otram smaidījām, viņš izskatījās pēc mīkstās mantiņas, varbūt, ka es arī. Otrs bija pavisam mazs takšelis, vē kucēns. Visa viņa būtība, šķiet, trīcēja priecīgā satraukumā.

Es varu te būt.
0 comments Leave a comment