slepenaamaasa

11/25/19 12:30 am
Man šķiet, ka katram cilvēkam ir kaut kāda sava tipa vientulība. Varbūt to veido kaut kas varenāks, kam tomēr pretojies. Varbūt padošanās vai tas, kā un kam padodies. Vai stāvoklis sabiedrībā, loma, ko spēlē. Varbūt tieši tāpēc ir tā, ka sanāk veidot attiecības ar cilvēkiem, kuri virspusēji atšķiras no manis kā nakts no dienas vai otrādi. Mēs līdzīgi piedzīvojam vientulību, kas, manuprāt, ir viena no sajūtām vistuvāk ievainojamībai (tāpēc, ka nāve ir vientuļa un arī dzīve kaut kādā ziņā tāda ir). Mēs līdzīgi piedzīvojam vientulību un tāpēc viens otru saprotam no dziļumiem, pat ja esam pavisam atšķirīgi.

Kaut kur te bija skaidra doma, bet tā no manis izvairās, tāpēc iešu gulēt.

Ar labu nakti, draugi.
0 comments Leave a comment