|
|
Wednesday, May 13th, 2026
|
3:09a - dārgā dienasgrāmata,
ožu kā zelts, dušā neiešu. pavadīju Beāti ar zilajām acīm un sārtajiem vaigiem līdz aptiekai. atmiņas šodien ir ļoti grūti atcerēties, jūtos it kā ar mani nekas nekad nebūtu noticis. ļoti gaidu pirmo gāzienu esot darbnīcā. šodiena tāda diena, ka, ja nāktu sirsnīgs raudiens, tad nespītētos un izlaistu, pretēji tam, ka apņēmos neraudāt līdz laimes asarām. šodien tāds noskaņojums, ka varētu pasākt rakstīt absurdi garus teikumus un tos nepārtraukt, tieši tā kā mēdzu to darīt pamatskolā, un saņemt aizrādījumus no skolotājas.
šodien ir grūti dzīvot ar tīru sirdsapziņu. meloju tik daudz baltus melus, ka tie saveļas kopā vienā lielā, melnā, ļaunā melā. un tie meli pat nav mels, tā ir mana tušētā patiesība. es nesaku vārdus, kas nav patiesība, bet vārdus, kas ir duļķaini atšķaidīta patiesība. dzēlīgs noskaņojums. nemeloju, bet arī nesaku patiesību. neatceros atmiņas, bet blāvas pēcgaršas. bet atceros, ka pavisam nesen jutās pavisam citādāk. cik lielā mērā tā bija ilūzija? daudz jautājumu, uz kuriem atbildes nesaņemšu un daudz atbilžu, uz kurām jautājumus nedzirdēšu. es nepārdzīvoju, ka zaudēju cilvēkus. jūtas ir laimes spēle un ja nav, tad nav. ir dumji pretoties bet dabu. tāpat ir jārij emocijas.
man reiz teica, ka nemāku mīlēt bez nosacījumiem. to teica cilvēks, kurš arī iemācīja, ka nosacījumi tomēr ir. ja nosacījumu nav, tad mīlestību sāk izmantot, bet mīlestību nedrīkst izmantot, mīlestība ir svēta. izjūtu mīlestību bieži, pret daudziem. turpināšu darīt tāpat, kamēr kāds vēlēsies to noturēt. vienkārši sāks vienu dienu un nekad nebeigs. un man būs tāpat. tad mēs kādu sirmu dienu kopā teiksim, ka vienreiz sākām, tā arī nekad nebeidzām. tad viss būs skaidrs. mana mīlestība nešķitīs smacējoša, arī ja viņa vienmēr grib būt blakus, zināt, ko domā un pieskarties. to turēs kā tīŗu elpu svaiga gaisa, pārliecināti un lepni.
kad vēlreiz jutīšu mieru divatā? domāju par citiem sirdspukstiem, atskaņotiem caur siltu ādu. savējos nedzirdu. kādreiz tā būs! un varēšu mīlēt tik smacējoši, cik vēlos. nekad nebūs jāslēpj kārtis vai jārēķina balansu. nekas nebūs spēle vai matemātika. viss vienmēr būs skaidrs, visa būs daudz un nekas nebūs par daudz. nez, cik auksti būs šoziem? šodien jūtos kā dūja. ar smagiem spārniem. lielos vilcienos jūtos ļoti labi tāpat
(comment on this)
|
4:48a - dārgā dienasgrāmata,
cik skaisti ir bezmērķīgi rakstīt vairākas reizes pēc kārtas, it īpaši dienā, kad visas vārdu virknes skan nepareizi. tiešām saku, ka nejūtos slikti, man bija laba diena un dzīvē nenotiek briesmīgas traģēdijas kā kļuvis ierasts. jau kādu laiku iestājies diezgan izteikts miers. bet emocijas jūtās smagas, krūtīs ir smags tukšums, muskuļi neatslābst un ikdienišķas darbības nejūtas dabiskas. uz riņķi atskaņoju to pašu skaņdarbu, kas jūtas kā šūpuļdziesma. šonakt garīgā gangrēna.
gribu dabūt šo duļķainumu ārā no sevis, negribu nevienam būt par daudz. tāpēc rakstīšu šeit, kamēr izrakstīšu. mani augļi ir nogatavojušies, un ikkatru dienu arvien vairāk pūst. šodien jāsazvanās ar māsiņu, darbs un mācības. ļoti uztraucos, jo ir jau pieci, ārā nevilcinoties kļūst gaišs un es domāju, cik saldi gulēšu. ar aizkariem vaļā, kas ieaicina austošo, zilo gaismu, kamēr esmu sienu tumsā, kas pagaismota ar spilgti silto sāls lampu. tomēr neguļu.
laiks rit, pulkstenis gan nerit. laiks, kas būtu tik izmantojams, bet, pat kad tas ir, tas paskrien. pat mans laiks vairs man nepieder. skan mana šūpuļdziesma, kamēr esmu dūja, saviem smagiem spārniem un smagajām krūtīm. pie sienas, zilos diegos ir izšūtas vēl divas dūjas, kas saskaras ar krūtīm. zinu, ka arī manam smagumam palīdzētu, ja mana dūja būtu tepat. man pašreiz nav skaidrs, kur ir mana dūja. viens no pasniedzējiem jau ir brīdinājis par maniem putniem galvā. varēja jau arī pabrīdināt, ka tās taps dzīvas un tad vienmēr izrādīsies, ka izlikās. gaidu, kad mans laiks atkal kļūs mans.
tā ir kailām meitenēm. kailas meitenes staigā savu atklāto miesu, gribēdamas, lai viņām būtu aukstas rokas un viņas būtu gulbji. rokām nākas svīst, jo apstākļi māca justies kā neglītajam pīlēnam. pēc grābieniem pieskārieni top nepieejami. meitenes apaug ar čaumalām, viņas vajag perēt siltā vietā. tad meitenes izmisīgi meklē kādu, kas viņas perēs. reti kurš putns grib perēt svešu olu, pat ja tā ir pievilcīga ola. tad viņas dus savā aukstajā čaumalā. tā dzimst neglītie pīlēni, neperētās olas
(comment on this)
|
|
|
|