11:01 - nicaCītīgi skatos avio uz Nicu.Man pietrūkst tās pilsētas tik ļoti, ka raudāt gribas. Šķiet, tur ielidojot, būtu sajūta, ka esmu atgriezusies mājās. Man gribas tur pabūt, kaut pāris dienas, un nav svarīgi, ka visticamāk saule nespīdētu un būtu apmācies. Man vnk gribas pastaigāt pa klusām ieliņām, oļaino pludmali un brokastīs notiesāt gardākos kruasānus pasaulē. Man nekad nav patikusi franču valoda, bet es pat būtu gatava to cītīgi mācīties, par iespēju lielāko dzīves daļu pavadīt Nicā. (tieši šī apgalvojuma dēļ, man vajadzētu turp atkal aizdoties, lai pārliecinātos, ka viss joprojām ir tikpat brīnišķīgi kā es to atceros). |
Gribas, dvēseles un ķermeņa trīsvienības meklējumos..
18. Janvāris 2010
12:59 - žēlabasSaprotu, ka man nav par ko čīkstēt, bet es čīkstu.Jā, man ir mīlošas attiecības, normāla mājvieta, abiem ir darbs un krīzes laikā varam pat paceļot, es nesalstu sabiedriskajā, bet pārvietojos ar auto, veselība arī daudz maz ir laba, ir forši draugi, vecākiem arī viss ir ok un principā man VAJADZĒTU būt apmierinātai.. Bet es neesmu. Un? Patreiz liekas, ka aizejot no darba viss atrisināsies, bet tā nebūs, jo vietā jau nekas jauns un interesants nenāks. Trakums ir tas, ka man pašai un tikai vienīgi pašai ir kkas jādara, lai kko mainītu, bet negribu pakustināt ne pirkstiņu. Vnk negribu! |
Powered by Sviesta Ciba