Kājas vasarā lidinās kaukur ap ezera malas krasta piesārņoto līniju orinoko ezermalas piemājas piekajē vasarā ziemeļos dienvidu pludmalē plūdummaiņas rezultātā neštimmē kabatā nelien un aiz biksēm arī nevar aizbāzt ko tu darīsi ja būs jāskrien ar kājām no Berģiem uz centru un nebūs kur aizbāzt būs rokās jānes un.

Nē nu, zvaigžņu putekļi. Redzi, visu laiku kaut kas ir uz pleciem. Nē nav. Spoki aplikuši rokas. Spoki spokojas spocīgi cigu Ugandās rebublikā aizbāzuši aiz biksēm nodzēstu apbružātu bez zināma prieka izjūtas ar Arjunas svētuma absolūto pārpasaulību aiz kaut kur Orinoko Ironoko Yoko Ono iekapās visu Vanagu spokam nedos. Spoks ar Vanagu nebūs spoks, bet spogulis pats sev un aiz muguras stāvošajam mežam un akmenim uz kura nerātns puika no Orinoko Yoko Ono trīs dienās atnācis spēlē savu flautu, kurai nez kāpēc virsū ir nedaudz asiņu un kaut kur somā ir daudz automašīnu spoguļu, visu ieplēstu, nepārdos, bet ļaus atspoguļoties spokā pretēji sašķelti nemierīgi sūkas savu īkšķi un atdosies sukkubam pie pirmās izdevības pats nespēdams pēc tam rast mieru bružāsies ;; par ko iet runa - par spoku vai par zēnu vai par mežu kurā zēns vakar vāca čiekurus un apraka dziļā bedrē ar visu savu iedzīvi - 8 metri - metros mērot, cerot ka mērot savas emocijas ieliks rāmītī un būs vieglāk ar tādu kluci galvā pēc tam tikt galā kā ar bezformīgo Šogota protoasimilātisko vajājošo māti šļuru, kas nu nemaz nesmaržo tik slikti, bet rāmītis 8 x 8 metri jau ir konkrēts lielums kuram var piemērot zināmu analīzi un gaidīt kad ienāks prātā kāda labāka doma, ko darīt ar spoku, kuru viņš redz sev priekšā, bet nespēj ielikt kaut kur citur kā tikai savos spogulīšos. Spoks ir 2 x 1 ;; 21 kB ;; 57 spoguļu driskas ;; vecmammai sirmi mati 13 stundas.

Plaisas.

Policists sāka riet un priecāties.

Kad Leldi resns policists nogāza ietves vidū, atlauza viņai rokas aiz muguras un stīvēja tām virsū rokudzelžus, viņa sāka ņaudēt.

Policija Leldi arestēja turpat uz ielas, jo viņiem izskatījās, ka viņa fantazē par slepkavību.

Aina: Mākonis piepūtis vaigus skatās uz Celmlauzes māju.
Tēli: samērā daudz

Sanākusi visa apkaime. Trīs vistas - Tīra, Dusa un Skaidra, skatās uz notiekošo un smejas. Velnišķi smejas. Gailis Vilnis cītīgi vēro notiekošo. Ceļā avarējusi ātrās palīdzības mašīna, visi ārsti miruši, nav ievainoto. Gailim trūkst elpas, gailis nokrīt bezsamaņā. Gailis kļūst par kovboju un kar zeķītes. Gailis bezsamanijā satiek Ezi Mezi un abi sāk runāties. Ezis Mezis smejas. Ezis Mezis redz savu mīļoto. Tā tomēr ir cita Celmlauze, nevis tā pie kuras Aptumsums šodien bija gājis. Abas kaut kā nejauši samainījušās ar zobubirstītēm. Ezis Mezis prasa kāpēc kovboji visur kar zeķes. Gailis nezin. Ezis Mezis prasa kāpēc kovboji. Gailis nezin. Gailis nokaunās. Ezis Mezis grib apliecinājunu apustuļa tiesāšanai. Ezis Mezis nezin mēru. Aptumsums beidz lamāties un ar Dusas palīdzību izvelk Mezim lodi un ar Tumsas spēku palīdzību sadziedē brūci un aizlaižas uz cigaretes. Ezim Mezim negribas iet ārā no bezsamanijas. Gailim kauns. Vēljoprojām. Gailis nezin kur likties un sāk raut nost no mājas sakarinātās zeķītes. Gailis patriec kovbojus. Govs Stena demolē māju. Stenai pazūd bilde.

Aina: notiek šausmas
Tēli: sviesta ciba

Ezis Mezis asiņoja un dziedāja Jāņu dziesmas. Ciska bija cauršauta. Vajadzēja izsaukt ātro palīdzību. Aptumsums bija iekšā mājā pie savas mīļākās un baudīja viņas slābanās miesas. Ezis Mezis asiņoja, vajadzēja izsaukt ātro ambulanci. Drīz vien asinis jau bija sasniegušas mājas slieksni un sāka tam velties pāri kā devītais vilnis, Aptumsums un viņa mīļākā to ieraudzījuši bija šokā. Ezis bija kažokā, bet tomēr asiņains. Asiņoja. Aptumsums izgāja ārā no mājas un sāka lamāties uz ezi Mezi kamēr Celmlauze tīrija asinis un apkopa Meža eža brūci, lai nenoplūstu viss rajons. Garām gāja cūka Stūka akūti tikko no kūts dzirdējusi ar ausi ziņas no skumjiem putniem par nelaimes gadījumu Varaskļānos. Briesmas. Šaušalas. Cūka Stūka visa trīcēja no meža Eža asiņainā paskata. Ezis Mezis bija bezsamaņā, klīniskā nāve. Viņš redzēja kā kovboji visapkārt Celmlauzes mājai kar zeķes un nupat sāk tās kārt Aptumsumam uz ausīm. Aptumsums vēl lamājas un nervozi smēķē cigaretes. 4 reizē. Cūka Stūka kliedz. Celmlauzei iestājas histērija un viņa aiznesās uz tuvējo mežu. Ezis Mezis redz zvaigznes un liek tās savā sviesta cibā.

[Error: Irreparable invalid markup ('<ko [...] ratā>') in entry. Owner must fix manually. Raw contents below.]

Aina: Daina skatās pa logu kā pagalmā notiek ļembasts, mazais Abraksis pieglaudies pie kājas un vēro Dainas sejas.
Tēli: Nav

Ezis Mezis palecās virs neparastās bungādiņas ezera krastā un piepikstināja tai ar degunu čik-čik trīspadsmit reižu, tad bungādiņa pārsprāga un no tās izlīda Aptumsums. Tas pats aptumsums. Alkohols bija pazudis, bet cigaretes bija kabatā. No pēkšņās sastapšanās abi kļuva priecīgi un sāka kauties līdz Aptumsumam pa degunu sāka tecēt trekna asins lāse. Aptumsums teica, ei tu dirst, es taču esmu šī miesta mērs un tu pret mani šitā, būtu kaut cik ar cieņu izturējies. Ezis Mezis teica, ka es. Ezis Mezis. Ezis Mezis paklanījās mēra priekšā un teica, ka viņš tikai meklējot savu pazudušo mīļāko un vienpadsmitnieks viņam asociējas ar to, ka Higiēnai varētu patikt bungādiņas tāpēc viņš pielika klāt vēl 2, lai sanāktu Aptumsuma mīļākais skaitlis - 13 un tāpēc piebungāja. Uzsprāgā tāpēc, ka. Es nezinu kāpēc. Tāpēc, ka Ezis Mezis ir tik jocīgs.

Aptumsums teica, ka viņš nevar šito ote izturēt, paņēma cigareti, uzpūta tai elpu, tā aizdegās un viņš aizlidoja ar melnu tarkšķi kaut kur aiz apvāršna.

Neba tā bija jābūt, bet tavas domas atgriezās pie vakarnakts rotaļas ar sukuba (viņu sauca Linda, ja neatceries) asti. Tāpēc, ka no visai kaislīgā procesa tavā prāta nebija palikušas ne viņas krūtis, ne viņas vagīna un uzbudinošais kaunuma apmatojums, ne viņas skaistā seja un biezās ne botoksa lūpas un ugunīgi rudie mati, pat ne arī viņas kājas, kuras tu, dievināji, skūpstīji tās un dzēri no tām kādu grādīgu dziru (to arī tu neatceries), neatceries arī skaisto muguru un to kā izskatījās viņas mugurkaula skriemeļi. Tu neatceries arī ko viņa darīja ar tevi un lielākoties, ko tu, Makss, darīji ar viņu, izņemot to, ka spēlējies ar viņas asti. Visu laiku ar to asti. Kodi tajā. Izjuti to ar visām savām ķermeņa daļām. Ostīji to un nesaprati pēc kā tā, nu kā tev pašam, Andri, šķiet smirdēja vai smaržoja, varu pateikt priekšā, ka tas bija kaut kāds pārpausaulīgs piparmētru aromāts un izsauca tevī atmiņas par svaigumu visās dzīves situācijās. Tas nav nepareizi, ka tu atceries tikai asti, ja tu atcerētos arī visu pārējo, tu vairs nespētu gulēt ar kaimiņu Zani (jā, to maigo, silto meiteni) un ne arī ar Daci (to, kuras dejošana noved tevi līdz kvēlei, Roland). Domājot par asti un to, ka tu šobrīd nu nekādi īstenībā nevari atcerēties kā tevi sauc, jo Linda (VIŅA) ir ņēmusi no tevis to, kas viņai kā sukubam, viņasprāt, pienākas, tu sāc domāt, kas ir īstā dzīve. Tā aste. Ja jau pat aste bija tāda, tad kāda bija pati Linda. Varbūt viņu nemaz nesauc Linda? Kāpēc viņa tavā cilvēka prātiņā ir atstājusi tādu nospiedumu. Viņa tevī nospiedās kā Linda. Jo Linda nav atvairāma. Linda ir punkts uz `i` un Linda ir tavas dzīves liktenīgā sieviete. Nē, sieviete tiešām, nē, bet citādāk tu viņu nespēj izprast un izjust, kā tikai uzskatot viņu par sievieti. Cik daudz Linda ir tevis paņēmusi un cik daudz no sevis iedevusi? Haha, ir daļa, ko tu nekad neieraudzīsi, ir daļa, ko tu redzēsi nākamreiz ar viņu guļot, kad viņa vēl vairāk deformēs (lai gan precīzākas apzīmējums šai darbībai, tomēr tas neskan tik disharmoniski) tavu prātiņu. Tu nezini, kur tu esi bijis un ko tu esi darījis, bet tu tikai zini, ka ir ļoti labi un tu jūties laimīgs. Vienalga vai tu ēd citronu šobrīd vai kivi, tev liekas, ka abi garšo labāk kā jebkas ko mūžā esi ēdis. Grūti teikt vai tā aste tiešām bija aste.