Epifānijas. III cēliens.

Kaimiņi ēd kamenes no manas auras tāpēc ilgi nevaru uzturēties dārzā, ja viņi ir tuvumā. Bēgu mājās vai pat pagrabā.
Pa ielām staigā zinātnieki šaurās brillītēs ar sarauktu pieri un nemierīgi kustina labās rokas pirkstus pie katra rokas vēziena. Kādam no viņiem kabatā ir Kants, bet kādam prezervatīvs cerībā pēc labākiem laikiem.
Es skaitu savu nervu rotācijas. Viens, divi, trīs... ar ceturto reizi rotācija kļūst neatpazīstama un iedveš tādas šausmas, ka jāsāk skaitīt no jauna un tā uz priekšu vien, pa ciklam vien.
Mego pēc ceturtā acu kontakta pārdevēja sāk manāmi nervozēt un, lai turpinātu eksistēt viņai jāpakasa pakausis un jāizsniedz man sērkociņu kastīte greizas cēloņu-seku iterācijas rezultātā.
Es tikai pasmaidu.