27. Aprīlis 2008

• 27.4.08 14:07
• Pieķēros sakārtot dažas sen neaiztiktas atvilknes. Simtiem apsveikumu kartiņu, tepat no Latvijas un no ārzemēm. Metu ārā visas, kurās nav vairāk par tukšu apsveikumu. Vien tad saglabāju, ja tieši ar šo kartiņu sastās kāda ipaša atmiņa vai tā iegūlusi prātā no bērnības kā īsts brīnums no tās pasaules aiz mūriem.
  Bet vēstules.
  Protams, tagad mēs rakstām daudz vairāk vēstuļu. Daudz, daudz vairāk. Bet, kur viņas ir, tās vēstules? Visādos autlukos, uz svešiem serveriem, nu labi, cietajos diskos. Un? Viss tas var izzust vienā mirklī. Pat nerunājot par to, ka reti jau kāds saņemas uz tādu darbu, kā vēstuļu un visādu, es atvainojos, sūdu sašķirošanas. Un bekapošanas, piemēram. Uzkrāšanas. Vai izdrukšanas. Un nekādi mazbērni nevarēs, kā es šodien, piesēst uz krēsla malas, atlocīt gandrīz sadilošo papīra kvadrātiņu un, ar pūlēm salasot svešo rokrakstu....
• 1 rakstapiebildīšu

• 27.4.08 14:19
• Eu, kas grib 2 biļetes uz Stellinga Dušku, kino Rīga, plkst. 17.00, viena biļete maksā 3 Ls, vietas labas.
  Man pašai filma ļoti, nu ļoti patika, bet nereklamēšu, Stellings ir "na ļubiķeļa" .
  
  Biļetes fiziski atrodas 3 minūšu gājumā no Rīgas, var saņemt īsi pirms izrādes.
• 13 rakstapiebildīšu

• 27.4.08 14:30
• Nē, viskrutākās tiešām ir tās vēstules, kuras es pati esmu kādam rakstījusi un neesmu nosūtījusi, kā tagad sapratu, tikai nevīžības dēļ. Man nekad nav bijis grūti uzrakstīt vēstuli, bet vienmēr bijis ļoti grūti to aizsūtīt - tā pa īstam, ar pastmarkas un aploksnes, nevis send palīdzību. Tās vēstules dažkārt ir krietni ilgi nēsātas somā, jau pamatīgi nobružājušās, un beigu galā kauut kur nomestas ar domu, ka nu jau par vēlu sūtīt, visa informācija novecojusi, tādā garā. Un tagad es tās lasu un tik daudz uzzinu par sevi, par visādiem notikumiem un piedzīvojumiem, par politiku un cenām, un par ko tik vēl ne! Super. Un man ir diezgan daudz tādu nenosūtītu vēstuļu.
• 0 rakstapiebildīšu

• 27.4.08 15:30
• Divās mazītiņās kastītēs atradu piena zobus, bet nesaprotu, vai tie visi nāk no viena bērna un vai drīkst jaukt kopā.
  
  Vissmieklīgākā ir vēstule, ko puika 10 gadu vecumā atsūtījis no kādas vasaras nometnes. Pēc diezgan nedaudziem un steidzīgiem ar lodīšu pildspalvu uzrakstītiem teikumiem nāk viens, kurš rakstīts ar zīmuli:
  Velns, piltene pazuda.
  Ar to arī vēstījums apraujas.
• 2 rakstapiebildīšu

• 27.4.08 16:02
• Nekad neesmu vākusi kaut kādus preses materiālus par sevi, ar tādām lietām parasti nodarbojas vecāki. Kā pierādījumu tam atradu arī vienu 7 gadus vecu UNU, kur uz vāka un vēl jo vairāk iekšā Poga ir pataisīta par kaut kādu sņeguruškas un aļonuškas krustojumu, lai gan pati tai laikā staigāja nokniedējusies un melnos, smagos zābakos.
  Labi, tas nu tā, bet tiešām nesaprotu, kāpēc esmu saglabājusi 2003.gada 21. septembra Dienas speciālizlaidumu par referendumu par iestāšanos ES.
  Referenduma naktī uzplēš Repšes valdības augoni. Nez, kas ar to domāts?
• 1 rakstapiebildīšu

• 27.4.08 22:40
• Bilžu atvilknēm pieķēros. Vajadzētu nopirkt papīra griezēju un 80% sagriezt. Ne tāpēc, ka man tur kaut kas nepatiktu, bet tāpēc, ka daudzas gandrīz vienādas, daudzas vienkārši liekas un nevajadzīgas, bet izmest ārā ar visiem cilvēkiem neļauj kaut kāda māņticība vai ētika, vai velns viņu zina, kas. Iztēlojies, mētāsies kaut kur, piemēram, tava portreja Getliņos, un kaijas kakās virsū. Nepatīkami.
  
  Sāku pārdomāt arī savus fotografēšanas principus. Pēdējā laikā bildēju tikai vietas un pilnīgi svešus cilvēkus, kuri pieder tai vietai. Bet tagad skatos - nu, labi, ir man kaut kādas arī 10 un 20 gadus vecas vietas sabildētas, un pat ļoti skaistas, bet līdz mākslai jau nepavelk. Nekad arī neesmu mēģinājusi būt profesionāla. Un, ja nav vismaz kāds pazīstams cilvēks bildē kā stafāžs, tad pati vairs nesaprotu, kas tā par vietu un kāpēc. Jāsāk būs bildēt ar cilvēkiem. Atmiņas mērogam. Tā, kā mēdz sērkociņkastīti nofotogrāfēt blakus sēnei, lai saprastu izmēru, tā arī jābildē cilvēks, lai atcerētos, ko vispār un kad šajā vietā esi meklējis.
• 4 rakstapiebildīšu