24. Februāris 2008

• 24.2.08 00:27
• Šodien atkal bijām tais senajās vietās. Pēc vakariņām " Vīnogā" nogājām pa Zeļļu ielu līdz galam - bet gals tagad ir tālāk kā manā laikā. Manā laikā galā bija miliču skola un vārti ciet. Tādi draudīgi vārti. Tagad fizmatu fakultāte. Izgājām cauri visai teritorijai, līdz atdūrāmies pret sētu. Pieskārāmies pie sētas un gājām atpakaļ pa citu ceļu.
  Pie krustojuma ar Smiļģa(?) ielu ļoti noslēpumaina vieta - pupagrabs ar šķībām trepēm, norūsējušu skārda jumtiņu virs durvīm un uzrakstu " Bārs". Neviena loga. Viss tumšs un kluss. Bet, atpakaļ nākot, redzējām kā kāds tumšs siluets kaut ko sagramstīja zem jumta, domājams - zvanu, durvis atvērās un uz sliekšna izslāja otrs tumšais. Otrā stāvā pustmusā pie koridora loga pīpēja kāds druknis.
  Pie " dārziņa" pieminējām sīlīti Kārli, kurš, mācoties lidot, uzsēdās uz grāmatu kaudzes, tā sabruka un putniņu nogalināja. Es atceros, kā raudāju. Mēs toreiz putnu aprakām " dārziņā" pie sētas, vainīgo grāmatu sadedzinājām un piedzērāmies. Dīvaini, es tik smagi nepārdzīvoju pat sava suņa nāvi. Suns bija vecs. Laikam tas briesmīgais bija mazā putna nevainīgais prieks par pirmo lidojumu un tās pēkšnās, būtībā idiotiskās beigas. Pogai es no rīta stāstīju, ka Kārlis iemācījies lidot un izspurdzis pa logu.
  Bet jocīgais - es neatceros sevi kā mazu meiteni. Es atceros nevis sevi, bet savas atmiņas. Vairāk to, ko kādreiz esmu uzrakstījusi kā to, ko patiesi sajutusi. Un tas ir biedējoši. Nojausma, ka to, ko uzrakstam, to arī norakstam. Tas, ko izstāstām, formulējam vārdos, tas pazūd šais vārdos uz visiem laikiem. Vairs netikt līdz patiesībai. Vai patiesumam. Vienkārši netiec pats savu vārdu mūrim cauri.
• 15 rakstapiebildīšu

• 24.2.08 21:40
• Mani nu gan Svīnijs Tods nepaņēma. Tādu filmu var skatīties tikai mājas pa teļļuku, un pat ne Rīgā, bet laukos.
• 10 rakstapiebildīšu

• LNT žetonu vakars
• 24.2.08 23:38
• Pa-askaties - vakars vēl nav pusē!
  Tu-u un es - kopā varam tusēt!
• 3 rakstapiebildīšu