2. Novembris 2007

• 2.11.07 10:47
• Kārtējo nakti gulēju tikai nepilnas 6 stundas, skaidrs, tiem, kuri te rauj cauras diennaktis cauri, tas varbūt liekas tīais sapnis, bet es ar 6 stundām vairāks naktis pēc kārtas vienkārši nefunkcionēju. Viss krīt no rokām ārā. Skrienot uz darbu, izgāzu kafijas krūzi. Drusku tika arī jaunajm makam. Jums vajadzētu redzēt, kā es aizlidināju pa gaisu visus tuvumā esošos priekšmetus (izņemot maku) pie tam nelabi ķērcot un dusmās raudot.
  Dusmas man (protams, nepamatotas un netaisnīgas) uz tiem, kuri var gulēt 9 stundas. Pie tam - ne jau man kāds liedz. Es arī varētu, tas ir - drīkstētu - ja vien no rītiem nemodinātu sāpošā mugura.
  Ui, vēl tagad dreb rokas un iekšas. Tādā stāvoklī man vajadzētu kāpt tribīnē, tad gan visi redzētu velnu (vai velna vecomāti).
  
  UPD. Ar maku, protams nav domāts maks, bet jaunais makintošiņš.
• 8 rakstapiebildīšu

• 2.11.07 21:50
• ļāļi-pap, ļāļi-pap, oi-ļāļi-ļāli-ļāļi.
  
  Lūk, kas mums te šobrīd skan. Traks var palikt.
• 1 rakstapiebildīšu

• 2.11.07 22:32
• Vienas skaipa saruas rezultātā es sāku atcerēties barikāžu laiku.Tagad mums visiem tīk par to it kā pavīpsnāt. Tas ir stilīgi. Katrā ziņā - ar " baļķa nešanu" lielās vairs tikai vecīši. Arī tas būtu interesants jautājums - kāpēc? Kāpēc viena daļa ļaužu, kas toreiz piedalījās, pēkšņi ir sākuši tā kā kaunēties... to dēļ, kuri nepiedalījās un prot savu viedokli skaisti argumentēt. " Es nepiedalījos, jo nebija jēgas un tas bija pārāk patētiski" .
  Visļaunākais pārmetums ir patētisms. Bet vispirms es gribu strīdēties par jēgu. Jēgas nebija, ja rēķina tanku kāpurķēžu tonnāžu pret tiem vārīgajiem = neapbruņotajiem ķermeņiem. Jēga bija - tieši tāpēc, ka kailas dzīvības nostājās tanku kāpurķēžu priekšā.
  Bez jebkādas patētikas. Es toreiz biju vēl precējusies ar savu pirmo vīru. Man bija maza metiņa, Mēs pieņēmām apkaunojošu kompromisu - es iešu tikai pa dienu (neviens jau nevienu brīdi nebija drošs. Varbūt notiks kā Viļņā. Varbut vēl ļaunāk) vārīt un dalīt zupu mākslas galerijā Doma laukumā, jo bērnam vajag māti), vīrs ies pa nakti. Mēs pilnā nopietnībā katru vakaru viņam gatavojām ar etiķi piesūcinātas marles maskas - pret indīgajām gāzēm. Man pie gultas visu nakti stāvēja ieslēgts radio. Negulēju jau vispār. Kad sāka aust gaisma, nomierinājos, iemigu. Likās - denas gaismā slepkavības nenotiek.
  Katru rītu vīrs atnāca mājās dzīvs un es devos to zupu vārīt. Un tā pamazām viss šis pasākums kļuva par tādu kā tautas anekdoti.
  Un te nu mēs esam. Atceraties - brivā valstī (es varu salīdzināt, tikko bju Pleskavas guberņā). Savas valdības izsmieti.
• 10 rakstapiebildīšu

• 2.11.07 23:08
• Un vēl es nez kāpēc atcerējos to nakti, kad uzbruka Viļņai. Mēs bijām, tāds liels " bohēmiešu" jeb drīzāk dzērāju bars pie vienas no mūsdienu slavenākajām prozaiķēm laukos, svinējām viņas dzimšanas dienu. Man nevedas gulēšana svešās vietās, tādēļ uzcēlos agri. Iegāju virtuvē, tur jau rosījās viens no B. - ņēmās ar plīts kuršanu. Un pēkšņi ziņa no Lietuvas.
  Ārā sniga, necaurredzami. Mēs bijām Zemgalē. Starp mums bija kāds no valdības vīriem, kurš tūdaļ paziņoja, ka kontrolē situāciju. Mēs nelikāmies zinis, bet plānojām atgriešanos Rīgā. Jājautā - kāpēc? Kāpēc nepalikt drošajā vietā Zemgales sētā? Es nezinu.Tāda doma nevienam pat nieienāca prātā.
  Rokpelnis pa ceļam atstāja pie mums savu suni - pats pa tasino devās uz " barikādēm" dežūrēt. Jā. Jānis Rokpelnis. Trauslais. Ar savu komunistisko tēvu.
  Braucām cauri sniegputenim, tāda maza autiņu karavāna. Pie pilsētas robežas rēgojās bruņutransportieri, tomēr neviens neko neprasīja, brīvi iebraucām pilsētā.
  Kad tās dienas vakarā TV rādīja notikumus Viļņā, pirmo reizi mūžā redzēju, kā mans tēvs raud.
• 13 rakstapiebildīšu