28. Oktobris 2007

• 28.10.07 16:08
• Krievijā nopirku gaļas mašīnu. Nu, to veco, labo. Tagad Latvijā vairs neesmu tādas redzējusi, ja nu vienīgi varbūt tirgū. Tagad jau visādas daudzfunkcionālas, grūti izmazgājamas, milzīgi daudz vietas aizņemošas. Šodien izpakoju vaco, labo no kastītes un konstatētju, ka apdullinoši smird pēc mašineļļas. Tā smird, ka ne ar ko nomazgāt nevar. Izmēģināju visus līdzekļus, tagad iebāzu trauku mašīnā uz karstāko režīmu. Redzēs.
• 7 rakstapiebildīšu

• par ēšanas ieradumiem un ne tikai
• 28.10.07 18:03
• Sākumā es gribēju šo ierakstīt mūsu tievēšanas komūnā, bet tad pārdomāju.
  
  Ir cilvēki - un mēs visi to zinām - kuri var ēst cik un ko grib, un viņiem no tā ne silts ne auksts. Es domāju, mans papus bija tāds cilvēks. Viņš bija garš, pie 2 m, un ļoti kalsns. Viņš noteikti būtu varējis ēst kaut 5000 kcal dienā un nepalikt ne par gramu resnāks.
  Bet nē.
  Viņš strādāja smagu fizisku darbu, tāpēc es nevarētu teikt, ka viņš būtu ēdis maz, taču viņš NEKAD NEPĀRĒDĀS. Viņam nekad " nespīdēja acis uz ēdienu" . Viņš nekad nekāroja pēc " labākā kumosiņa bļodā". Tas nenozīmē, ka viņš neprastu novērtēt labu ēdienu. Vai, tas gan ir garšīgs, viņš tādos gadījumos teica. Un apēda tieši tik pat cik ieradis, un ne par drusciņu vairāk.
  To es tikko apjēdzu.
  Viņš vienmēr ēda vienādu daudzumu.
  Teiksim - brokastīs pirms darba (gadiem) - liels šķīvis auzu pārslu biezputras ar sviestu un vāja kafija. Pusdienās darbā - es īsti nezinu. Vai nu gāja uz ēdnīcu, vai ņēma ko līdzi. Drīzāk domāju, ka ņēma līdzi, jo dzīvojām mēs diezgan trūcīgi un tā noteikti sanāca lētāk.
  Atnācis no darba, ap pieciem, viņš ēda mammas sagatavotās pusdienas. Ja kotletes, tad divas. Ja zupu kaut kādu - tad vienu šķīvi. Klāt gabaliņš gaļas un maize ar sviestu.
  Vakaros viņš vēl uzsmērēja 2 (un nekad ne vairāk!) sviestmaizes ar sieru vai desu, vai ko nu tur, un vienu (vienmēr tikai vienu!) sviestmaizi ar zapti. Piedzēra saldu tēju.
  Svētdienu rītos viņš ēda mīksti vārītas olas. Vienmēr 2, nekad ne trīs.
  Vispār - nekad netiku novērojusi pie viņa jelkāda veida negausību. Ēst vairāk, tāpēc, ka garšīgs. Pelnīt vairāk tāpēc, ka varēs vairāk nopirkt. Pietiek ar to, ar ko pietiek, man šķiet - tāds bija viņa princips.
  Ņemot vērā, ka viņš bija pavadījis 10 gadus Sibīrijas lāģeros un vienu laiku svēris (ar saviem gandrīz 2 metriem auguma) 57 kg, tad varētu domāt, ka, ticis atpakaļ normālā dzīvē, viņš varētu krist pārmērībās. Bet nekā tamlīdzīga - viņš turpināja normālu dzīvi. Pārmērībās krist arvien no jauna pamanos es. Par ko man bezgala kauns.
  
  Varbūt, izlasot šo, rodas iespaids, ka mans papus bija garlaicīgs, pelēcīgs civēks. Nu kā tā var - vienmēr tieši divas sviestmaizes. Cigaretes - 10 dienā. Un tā tālāk. Bet nekā tamlīdzīga. Viņš bija gudrs, asprātīgs, ļoti vīrišķīgs un mierīgs.
  Viņā vienkārši bija iestrādāts kāds mērinstruments, kurš vienmēr laicīgi noteica, ar cik cilvēkam pietiek. Vispār - po žizņi pietiek, ne tikai pusdienās.
• 17 rakstapiebildīšu