27. Oktobris 2007

• 27.10.07 21:21
• Ok, Pečori bija labi, un sādžas un veikali, un žiguļi. Krāsas. Un absurdā robežas šķēršošana. Cilvēki jauki, un tirgū tik daudz labas gaļas (šikarnaja tjeljatjina) cik es mūžā neesmu redzējusi. Vispār jau daudz vērojumu, varbūt ar laiku kaut kā sakārtoties.
  Un ēdiens labs Pskovā, samērā lēts arī. To kotleti no cūciņas un vistiņas es ilgi atcerēšos.
  
  Bet es sapratu dažas lietas:
  1. Nekāda šoka (no kura mani te daži brīdināja). Eksotika? Nē. Nekur es no tā visa neesmu aizgājusi. Nepameta sajūta, ka es mierīgi varētu tur dzīvot. Tur, provinces pilsētā ar 200 000 iedzīvotāju un milzīgu Ļeņinskaja ploščaģ, Jeģinaja Rossija uzlīmēm pilnīgi visur un slēgtām, vecām baznīciņām gandrīz katras autostāvvietas stūrī vai pamestas rūpnīcas pagalmā. Vietā, uz kuru jābrauc garām sādžām ar nodaukumiem Zabolotje, Gņilovo, Krasnaja Repa. Zamagilovo.
  
  2. Tas bija neadekvāti dārgs ceļojums. Dārgākais manā mūžā (ja rēķinām proporcionāli pavadītajam laikam un gūtajiem iespaidiem). Vismpirms jau tās vīzas. 150 Ls 2 cilvēkiem, odnorazovij vjezd, 7 dienas, un bērnam vēl 50. Un viesnīcas cena Pleskavā kā Eiropā (jā, negājām mēs, 2 ģimenes ar bērniem uz obščaku pie meitenēm guļvietas meklēt). Un Pečoru svētākajās vetās tu netiec iekšā citādi, kā ar gidu, lai gan centāmies jau 3 dienas iepriekš to iekļūšanu pa telefonu un faksu nokārtot. Tikai beigās sapratām, kas tas batjušķām ar gidiem tāds kopīgs bizness. Un tad nu neko - 22 Ls no deguna - lūdzu. Un vēl izrādījās, ka gar Čudskoje ozero no Pskovas uz augšu pašam ezeram vispār nekur klāt netiek. Un apmešanās vieta - tikai viena vienīga. Dažas sādžas, kurās iegriezāmies, izskatījās, protams, gleznieciski (ja par glezniecisku sauc pussabrukuma stāvokli), taču nebūt nevedināja uz domu lūgt naktsmājas "pie tīras, baltas večiņas namiņā ar baltiem mežģiņu aizkariem un izberztām koka grīdām" . Nebija tur tādu. A ja kāda izskatījās jaunāka, svaigi krāsota, nesašķobījusies - tad lepna un aiz deviņām atslēgām.
  Un vispār vienigā apmešanās vieta - Čudskoje Pridvrorje - kura atrodas vietā, kur ezera mala nav pārpurvojusies, bet smilšaina - pieder vācietim. Pie viņa arī vācieša kārtība (tīri izberztās grīdas milzīgi resnu guļbaļķu mājiņās), medības " uz lāci" un vācieša cenas. Tomēr bija tur labi.
  
  3. Un viena lieta mani tomēr pārsteidza. Cik perfekti krievu amatnieks strādā. Ko varēja vērot baznīcas atjaunošanā pretim viesnīcai Pskovā vai pašā viesnīcā, vai, galu galā, pie tā paša Vācieša. Kur taču visas tās mājiņas krievs izcirtis. Un izcirtis tā, ka ne piesieties.
  
  (Oi, viss, atvainojos par iepriekšējo tekstu - tkko apskatījos anonymos bildes, - izrādās, viss ir bijis neticami skaisti, krāšņi un interesanti! Un tūliņ jābauc atpakaļ!)
• 8 rakstapiebildīšu

• 27.10.07 23:31
• 
  ( apmēram tā )
• 9 rakstapiebildīšu