3. Oktobris 2007

• laiks un telpa
• 3.10.07 08:36
• Izlasīju, kādi jautājumi rodas Electical, un atcerējos domiņas, kas vakar nodarbināja mani un kurās dalījos ar anonymous. Lieta tāda, ka ir dienas, kad ne jau tev vienam, bet gandrīz visiem laiks velkas neiedomājami lēni. Vsu laiku šķiet, ka ir jābūt jau pieciem, paskaties pulkstenī - divi. Vai pat divpadsmt.
  Un ir dienas (kā vakar), kad ne jau tev vienam, bet gandrīz visiem šķiet, ka nu jau ir jābūt nedēļas beigām, tāds nogurums, ka nevar vairs - bet ir tikai otrdiena.
  Protams, tas nevar nozīmēt neko citu, kā nelielus laika defektus. Kaut kādu sakratīšanos vai tamlīdzīgi. Jo kā tad tā - viss pārējais mainīgs, bet laiks, kā tāds nabadziņš, tek un tek vienmērīgi vienā gabalā.
  Nē, viņš citreiz vai nu samezglojas uz mirklīti, vai palecas, vai noraustās, notrinkšķ un apstājas, un tad mēs visi to sajūtam, tikai nemākam paskaidrot un nevaram pierādīt.
  Tādos brīžos kalnedārs neiet (tipa, apstājas), bet pulstenis turpina iet. Un tāpēc mēs neko konstatēt nevaram.
  Vēl, protams, es pieņemu, ka eksistē daudzi laiki. Viens kopējais, un tad vēl katram savs. Tas kopējais kaut kā pa lielam tek diezgan vienmērīgi un visiem vienādi, ja neskaita šitos mazos jociņus. Bet personīgais vispār - citam ātrāks un citam lēnāks. Tāpat kā mēs nezinam, vai es redzu tā pat kā tu - tāpat es nezinu, vai dzīvoju par tevi ātrāk vai lēnāk. Varbūt divi cilvēi, kuri pēc kopīgā kalendāra laika nodzīvojuši vienādu mūžu, 80 gadus, patiesībā pēc sava iekšējā laika nodzīvojuši viens tikai 50, bet otrs 240.
  Vienīgais, kas mani mulsina šajā teorijā ir tas, ka tam ilgdzīvotājam kopējā laikā vajadzētu tomēr ievērojami biežāk čurāt.
  Nu, un kur tad vēl personīgā laika paātrinājums uz vecumdienām. To katrs zina, es tkai nesaprotu, kāpēc neviens par to nerunā. Neviens znātnieks, es domāju - runā tikai vecas tantiņas.
  Ā, un protams, vēl tas, ka laika nav vispār, to gan zina katrs bērns, kamēr vecāki viņam šo pilnīgi izdomāto lietu neieborē.
  Mums virtuvē ir pulkstenis, kas pastāvīgi atpaliek par minūtēm piecām. Mēs viņu nečakarējam, kaut kā iekšēji ar to rēķināmies (neko nerēķinot un neaprēķinot) un brīnišķīgi tiekam galā. Varu iedomāties, kādas jukas sāktos, ja kāds iedomātos to pulksteni ik pa laikam pieregulēt.
  
  Labi. Vakarnakt nedaudz pieskārāmies arī telpai. Tas, ka viņas ir daudzas, varētu būt pats par sevi saprotams (lai gan es nesaprotu). Jautājums radās par šo telpu atrašanās vietu. Anonymous
  domāja, ka tās citas esot kaut kur blakus, bet tad uzreiz uznirstot problēma par starpām. Kas mani ļoti saniknoja, jo es uzskatu, ka nekādu blakustelpu un starpu nav, visas ir tepat viena otrai pāri, iekšā un cauri. Kā ūdens ūdenī.
  
  Tad mēs laikam aizmigām.
• 17 rakstapiebildīšu