24. Maijs 2006

• 24.5.06 14:43
• Tā izskatās, ka es būšu no Dieviņa izlūgusies to mazo slimībiņu. Tikai viņš ir drusku nošāvis greizi - nav man tās attaisnojošās temperatūras, kas ļautu gulēt mājās. Ir tikai sasodīti sūdīga pašsajūta, sāp galva, kakls un/vai auss, tek deguns. Paldies, mīļais Dieviņ.
• 3 rakstapiebildīšu

• 24.5.06 16:06
• Šodien skolā vecāku diena. Tāda diena, kad vecāki var satikties ar skolotājiem un dzirdēt visas tās šausmas. Reizi mēnesī. Es apmēram pusgadu neesmu bijusi, - vai nu palaidusi garām nejauši, vai kaut kur izbraukusi. Tad nu tagad došos. Puika no rīta mani līdzjūtīgi nobučoja un brīdināja: mammu, tu tikai tur neraudi, ja.
  
  Es pat biju iedomājusies, ka šajā skolā nemaz nenotiek klases vecāku sapulces. Ka tās aizvieto šī vecāku diena. Izrādās - nē. Bija man tāda saruna ar vienu skolas bijušā audzēkņa tēvu puikas klātbūtnē:
  
  - Un visbriesmīgākās bija tās garlaicīgās vecāku sapulces, - viņš saka.
  - A mums gan nav vecāku sapulču! - es priecīgi paziņoju.
  - Kā tad nu nav, - noburkšķ puika - es tikai par tām tev neko nesaku.
• 1 rakstapiebildīšu

• 24.5.06 19:22
• Nebija tik traki. Par dažām lietām pat paslavēja, pateica šo to labu.
• 2 rakstapiebildīšu

• 24.5.06 20:18
• redīsiņi ar krējumu, baltmaizīte ar sviestu, salda tēja, drusku atdzisusi un vāja - tas no bērnības. un kā garšoja!
  
  
  un vispār - toreiz ziema bija ziema un pavasaris bij pavasaris, nebija ziemā nekādu tur gurķu, tomātu, redīsu. jā, un tad no pirmajiem tirgus gurķīšiem, par dārgu naudu pirktiem, varēja taisīt gurķu maizītes. šķēlīte baltmaizes un divas ripiņas gurķa. uh. vai tomātmaizes. arī redīsmaizes. vēlāk, vasarā, gurķi palika lēti, tie vairs tā negaršoja. tomātus es vasarā vairs neēdu pavisam - tikai pašus pirmos.
• 3 rakstapiebildīšu

• 24.5.06 20:27
• kad vārīja vistu - un toreiz jau vistas pārdeva ar visām iekšām, galvu un kājām - man tika sirsniņa, akniņas un kuņģītis. delikatese! un tad vēl kājas, nu, tās vistu pēdas - kad novāra, var apsūkāt katru pirkstiņu, mmm. ja gadījās gailis, bija vēl labāk - traki garšīgas vārītas gaiļu sekstītes.
• 6 rakstapiebildīšu

• 24.5.06 20:31
• kad bija vairāk naudiņas, tad nopirka labu jaunlopa gaļu. vienu gabaliņu samala, jēlu sajauca ar sīpoliem, pipariem, sāli un olas dzeltenumu, lika uz baltmaizes, ēda laizīdamies un sauca par "tatārmaizītēm". tas pats tagad slavenais tartars vien ir. par tādiem kāperiem gan neko nebijām dzirdējuši.
• 6 rakstapiebildīšu

• 24.5.06 20:34
• no salmonellas un putnu gripas neviens nebaidījās, kūla gogelmogeli. 4 tējkarotes cukura uz vienu olas dzeltenumu, mazliet vaniļas un citrona miziņas, smalki sarīvētas. mēs ar draudzeni sacentāmies kulšanā - kurai sanāks labāks - tāds pavisam balts, maigs, staipīgs, bez viena sajūtama cukurgraudiņa.
• 1 rakstapiebildīšu

• 24.5.06 20:38
• bija valdības gaļa un privātā gaļa, valdības kartupeļi un privātie kartupeļi.
• 2 rakstapiebildīšu

• 24.5.06 20:39
• oliņas gan mēs pirkām no valdības. tikai pa retam privātās, kad bērns (es) bija slims.
• 0 rakstapiebildīšu

• 24.5.06 20:40
• omīte taisīja melleņu klimpas, grosīte cepa aveņu tortes, mamma taisīja peldošās salas.
• 2 rakstapiebildīšu

• 24.5.06 20:41
• vienreiz mums mājās ieviesās kekss hermanis, bet, neradis atsaucību, bez kopšanas nomira. tējas sēne izķeipa ilgāk, pateicoties iedzimtam sīkstumam. vienu laiku ledusskapī dzīvoja kaut kāda japāņu kefīra sēne, ko mamma smērēja uz sejas. bija kā tādi mīksti, dzīvi rīsu graudi, ko vajadzēja regulāri noamzgāt un uzliet šiem svaigu pienu. piens pēc laiciņa sarūga un tam it kā piemita izcilas kosmētiskas īpašības.
• 3 rakstapiebildīšu

• 24.5.06 20:44
• burciņās ar ūdeni uz palodzes vienmēr iebāza pa kādam sīpolam - tad mums bija pašu loki.
• 1 rakstapiebildīšu

• 24.5.06 20:44
• omīte izlikās, ka ēd atsevišķi no mums, viņai tas bija svarīgi. viņai bija savs sviests un sava maize. maize vienmēr bija cieta un sviests drusku vecs, lai gan viņa tam pa laucinieku modei lēja virsū sālsūdeni. tas tāpēc, ka omīte visu svaigi vienmēr paglabāja - "vispirms jāapēd tas, kas var sabojāties (jau ir sabojājies!). tā visus svaigos produktus viņa labi novecināja. atceros, vienreiz - lai manta neiet zūdībā - viņa ēda siļķi ar putukrējumu. "krējums vien jau ir! zviedrijā jau ar tās siļķes saldas ēd!"
• 2 rakstapiebildīšu

• 24.5.06 20:47
• aptieciņā brūnā papīra tūtiņā glabājās kādas piecas zirņa izmēra bumbiņas - man tika teikts, ka tās ir dzērves acis, ka tās ir briesmīgi indīgas, ja apēd - uzreiz nomirst. man tas likās milzīgi noslēpumaini - kāpēc tādas indīgas dzērvju acis (domāju, ka no īstām dzērvēm) mums jāglabā. vienubrīd domāju, ka kāds mūsu ģimenē kādu grib noindēt, tikai nevarēju izprast - kurš kuru.
• 6 rakstapiebildīšu

• 24.5.06 20:55
• papus cepa līdaku kotletes.
• 0 rakstapiebildīšu

• 24.5.06 20:57
• žāvētu mencu iztīrīja no asakām, sajauca ar krējumu un sīpoliem, ēda ar vārītiem kartupeļiem. un neko. garšīgi.
• 0 rakstapiebildīšu

• 24.5.06 21:02
• jā, un kā jau wowow rakstīja - ceptās maizītes. daži mārcēja baltmaizi olā, mēs ne. tikai fiksi, fiksi pieniņā un uzreiz uz pannas. ēdām ar krējumu un cukuru.
• 1 rakstapiebildīšu

• 24.5.06 21:04
• deficītā čehu aknu desa. jē.
  (nupat prāgā paprovēju - pie mums bija daudz labāka)
• 1 rakstapiebildīšu

• 24.5.06 21:36
• piekāšu
• 3 rakstapiebildīšu

• 24.5.06 21:45
• šī tad nu būs pirmā reize gandrīz trīs gadu laikā, jo tos sīkos kašķus jau nevar skaitīt.
• 3 rakstapiebildīšu

• 24.5.06 22:34
• bet Jēkabs, Majoros, kur mēs īrējām vasarās verandu, viņš visam gadam ielika žēvētus lučus eļļā. visās istabās bij skārda bērnu vannītes, pilnas ar eļļā gulošiem lučiem. gulēja un smirdēja. visa māja smirdēja, un smirdēja Jēkabs. Jēkabs bija tāds panaivs, seja viņam bija apaļa, tumši sarkanbrūna un vienmēr spīdēja, it kā būtu ar to pašu eļļu smērēta. arī drēbes bij piesūkušās ar lucīšu eļļu. jocīgi tagad saprast, kēpēc mēs pie viņa vairākas vasaras dzīvojām.
• 1 rakstapiebildīšu

• 24.5.06 22:38
• es jau biju ņerga. neko lāga ēst negribēju. tad nu mamma un omīte centās visādi. kartupeļu biezputra man bija balta, balta un viegla kā mākonis. tai biezputrā viducī bij sviesta ezeriņš. cīsiņu sagrieza ripiņās un biezputru izgarnēja ar tām ripiņām kā kādu torti.
• 2 rakstapiebildīšu

• 24.5.06 22:42
• pankūkas cepa visādas, bet rauga gan necepa. cepa plānās, cepa no rūgušpiena, cepa pat, piejaucot veco rīsu vai auzu biezputru. visas bija garšīgas.
  bet vislielākie prieki bij "kommmorgenwiederi". man garšoja gan pa sastāvdaļām (maltā gaļa ar ceptu sīpoliņu, pamkūka) gan gatavas. papus stiprajā vērša buljonā, ko dzēra klāt, ielaida olu. nu, kā tāds ķīnietis.
• 1 rakstapiebildīšu

• 24.5.06 22:45
• bet grosīte bija smalka. viņa cepa tortes, krēmšnites, vēja kūciņas, mazus mandeļu cepumiņus, citronu kēksus un milzīgus krievu kāpostu pīrāgus. tādus apaļus kā torte - un iekšā svaigi vārītu kāpostu, olas un sīpolu maisījums. un daudz daudz sviesta. gribētos vēl reizi mūžā ēst tādu pīrāgu.
• 0 rakstapiebildīšu

• 24.5.06 22:48
• par labu ēdienu mēdza teikt: "tas jau kā miera laikos."
• 2 rakstapiebildīšu

• 24.5.06 22:49
• krsutmātei, tēvmāsai, no Austrālijas sūtīja kokosa skaidiņas. viņa cepa kokosa cepumiņus, tik plānus kā papīrs, kusa uz mēles kā tādas dievmaizītes.
• 1 rakstapiebildīšu

• 24.5.06 22:50
• mums bija krāsns apkure un dažreiz papus tai krāsnī izcepa avīzē ietītu siļķi.
• 1 rakstapiebildīšu

• 24.5.06 22:56
• un beidzamais šovakar: traki garšīga bija rupjmaizes šķēle ar skābu krējumu un brūkleņu zapti. vienu uz otra.
  bet manai kalsesbiedrenei kārums bija rupjmaize ar sinepēm - to es nekādi nevarēju saprast, lai gan kādu laiku mēģināju sev iestāstīt, ka arī man tā garšo un piespiedu esvi ēst. tik ļoti es mīlēju Mārīti.
• 2 rakstapiebildīšu