10. Novembris 2004

• tā pat vien, ja kādam naktī garlaicīgi: sapnis smieklīgs un drusku baiss
• 10.11.04 01:56
• Sapņoju, ka mēs esam aizbraukuši uz kaut kādu rakstnieku saietu, laukos. Tādos kā Kalācos, ne Kalācšos, enivej. Bet iebraucam vēlu, pa tumsiņu, neviena nekur neredz, kaut kur tālāk mājā dzird dažu pazīstamu iereibušu dzjenieku balsis, kaut kur strinkšķ ģitāra. Un zinu, ka kaut kur ir Demakova. Liekamies gulēt. Gultiņa brīva tik viena, un tāda šaura. Saspiežamies cieši kopā,kā nebūt iemiegam. Tad tā kā pusnomodā jaušu, ka viņš kaut kur iziet. Domāju - pačurāt, bet, pamazām mostoties, atceros, ka kaut ko teicis par gultas šaurību, un, ka iešot ko ērtāku pameklēt. Un man nu vairs nav miera. Grozos, grozos, kamēr nolemju - iešu un meklēšu. Bet kā jau sapnī - nevaru no palagiem izpiņķēties, nevaru drēbes sačamdīt, vārdu sakot, neko nevaru. Tad vēl izdomāju, ka viņa brillītes jāatrod un jāpaņem līdzi, jo, kā tad viņš tāds samiegojies, bez brillītēm, nevienu neredzēdams, nāks ar mani atpakaļ, no turienes-kautkurienes. Jaušu, ka otrā istabas stūrī divi tēviņi mīcās pa gultu, tādi prāvi. Te viens man uzprasās palīgos. Labi, sameklējam pa tumsu brillītes, manu apģērbu, viņš vēl man saģērbties palīdz. Manu gultu ar šņorē savītajiem palagiem uzklājam. Lai viss būtu kā nākas. Un tad - žvikts! - šitais lielais vecis manā gultā, palagu virsū un nu tik gulēs. Kā?!- es sašutusi saku,- kā?! Tad tu tikai tapēc, lai manu gultu sev izmānītu?
  -A tu ko domāji, - šīs krekšķina. Un, vēl iemiegot purpina tālāk: tādu sūda pasākumu, piediršu, 33 laši no deguna, un par ko? -Kā 33 laši? Kādi 33 laši?? - es brēcu. - Mani, pa telefonu uzaicinot, neviens nebrīdināja!
  Neko, jāmaksā vien būs.
  Un tad pamodos. Kakls stipri sāp, slimība pa ķermeni staigā savus nakts ceļus. Bet viņš - viņš guļ blakus, tā pat kā iemiegot. Un mēs esam mājās. Kāda laime, - es domāju,-kāda laime.
  Tik aizmigt vairs nevaru.
  ?
• 7 rakstapiebildīšu

• 10.11.04 02:26
• Un ēst sagribējās, iešu kaut ko uzkodīšu, un tad mēģināšu gulēt.
• 1 rakstapiebildīšu

• 10.11.04 07:54
• Sumināts, Ģ.K.!
• 3 rakstapiebildīšu

• 10.11.04 10:44
• Bet par tām zālēm - ārsts ieteica vēl paciesties, varbūt vēl viss mainīšoties, jo jālieto vismaz 4-6 mēneši, ja ir sākts. Nu un es ciešos, ciešos.
• 7 rakstapiebildīšu

• 10.11.04 10:59
• Es šodien esmu kašķīga.
  Jā, pagājušonakt pēc tā sapņa izcepu pankūkas, kam beidzies derīguma termiņš, un ēdot pabeidzu lasīt grāmatu. Išiguro "kad mēs bijām bāreņi". Vēstījumu sapratu, taču grāmatas otrā daļa mani neaizrāva, izlasīju līdz galam tikai tādēļ, lai zinātu, kā beidzas.
  Toties B-as (neatceros, bļin, uzvārdu) pasakas "Džins lakstīgalas acī" riktīgi ievilka. Sākumā liekas - nekas, parastas pasakas, bet kaut kā pamazām arvien vairāk tāda pamatīga, nopietna mitoloģijas apakšslāņa, kas lieliski kontrastē (vai tieši otrādi, nekontrastē, bet apbrīnojami meistarīgi sapludināts) ar mūsdienu realitāti. Pēdējā pasaka - vispār, nu, es jums teikšu. Labāk neko neteikšu.
  Tagad tikko sāku lasīt Akuņina un Čhartišvilli "kopdarbu" "Kladbiščenskije istoriji", žēl tikai, manai slimībai drusku par grūtu. Slimiba brēc pēc izklaides, pēc tekstiem, kurus nav jāpārdomā.
  Taču, kopumā vērtējot, slimībai tiešām ir savas labās puses. Man tās grāmatas vēl ilgi stāvētu nelasītas. Vēl jāpagūst tā paša Išiguro "Dienas atlikusī daļa" un Dobrovenska "Magnuss, dāņu princis". Lai gan kaudzē jau vēl gaida visas tās, ko nepaguvu līdz saslimšanai...
  Nekas, varbūt man būs plaušu karsonis, tad ne to vien vēl paspēšu izlasīt.
• 1 rakstapiebildīšu

• 10.11.04 13:11
• Uzmodināja mani, b.v. mamma atbraukusi, gribēja autogrāfu, pēc pamošanās klepoju kādas 10 minūtes, laikam aptiekai taisnība, man būs kaščeja klepus, uzpīpēju, pārbaudīju meilu, pārbaudīju cibu, pārbaudīju ledusskapi, nekur nekā, likšos atkal gulēt.
• 0 rakstapiebildīšu

• 10.11.04 13:18
• Negribu runāt. Negribu rakstīt.
• 4 rakstapiebildīšu