12. Oktobris 2004

• 12.10.04 00:46
• Aizmigu. Pamodos. Bailīgi.
  Bijām kaut kādā vecā lauku mājā. Bet milzīgā. Kur ceļotāji pārguļ. Klāju gultas. Bērni abi gribēja ar mani gulēt. (Divi? Ak jā, laikam A-e bija līdzi). Bet tai gultā nav vietas. Bērni jau aizmiguši un krāc. Es gultas pārklāju. Matračus staipu. Neviens nav labs. Visur guļ kaut kādi. Zemē, gultās. Nav palagu tīru. Viens tāds ar sakaltušām asinīm, daudz. Kamēr es palagus meklēju, matrači pazūd. Uz vien guļ tāds liels vīrs, tāds strādnieks. Otru kaut kāds stundents - apalītis savācis, raud. Ieeju tādā telpā, kur gultas vien, gultas vien. Viena uz otras sakrautas. Un skapji. Kamēr meklējos, atkal nekā vairs nava - viss pazūd. Un tad es saprotu, ka tā māja ir pret mani naidīga. Ar visu savu būtību, ar gultām vecajām, ķirmju sagrauztajām, ar matračiem gadu desmitos piečurātajiem, piesviedrētajiem, dažos vēl salmi, kunkuļos sagājuši, iekšā.
  Cēlos augšā, ejot uz virtuvi, pārbijos no sava izžautā džempera.
  Un slikta dūša vēl.
  Arlabunakti.
• 1 rakstapiebildīšu

• 12.10.04 00:56
• Tāda sajūta, ka Tēja ir patentējusi vārdiņu "bļe". Gribas pateikt, bet nevaru, Tēja brīdinoši krata pirkstu.
• 6 rakstapiebildīšu

• 12.10.04 00:59
• Iedzeršu pienu ar medu. Vienreiz Parīzē tas mani izglāba. Tiesa, toreiz man bija paģiras neprātīgas.
• 0 rakstapiebildīšu

• 12.10.04 03:17
• Vēl sliktāk. Pamodos pilnīgi slapja un ar šaumīgu drudzi. Poga mani ar viltu aizveda uz Franciju. Mani un bērnus. Viņa ar santehniķi Kārli tik gāja un gāja, es netiku līdzi, kājas bija pa pusei paralzētas. Puika gandrīz paskrēja zem vilciena, meitenei bija kaut kas ar zobiem, to es jau sapnī, izrādās, esmu kādreiz redzējusi. Ar tādu kā kaltiņu jāatšķeļ visas smaganas no zobiem. Lai nespiež. Bet meitene nemaz neraud, tikai atvieglojumā raud un saka paldies. Neuztraucies, tā bija cita meitene, es viņu nekad neesmu redzējusi, ar īsiem matiem, ļoti maziņa. Es visu laiku vācu bērnus, bet viņi tikai iet. Es neesmu gulējusi. Un zinu, ka no rīta man jātiek Rīgā, jo nāks TV. Mēs nonākam kādā mazā gesthausā, kur svin saimnieces dzimšanas dienu. Ir ļoti smuki, visādi spīguļi, muzicēšana, spēles. Bet visoas kaktos kaut kādas šausmas, slimnieki, netīrība. Bet to redzu tikai es. Man trūkst elpas. Gribu zvanīt uz Rīgu, bet salūst telefons. No sākuma dispeljā rādās kau kādas zīmes, tad viņš lēni (lēni!) sadalās man rokās, šēmbās, šķēpelēs. Nē, pag, es paguvu piezvanīt tev, saku, ka esmu franncijā, tu sāc raudāt un kliedz - kā tu tā varēji... tad telefons izjūk. Es pamodinu santehniķi Kārli, dabūnu no viņa mobilo, viņam tāds šausmīgi dārgs, balts, nesaprotams, bet es jūtu, ka manās rokās nemaz nav spēka, tas izslīd un saplīst. Un man nav elpas, nav elpas, nav elpas, smoku, jūtu, ka mirstu, raudu, mēģinu ievilkt gaisu, vēl tikai drusku, un pamostos. Visa kratos. Mati pilnīgi slapji. Noslaukos naktskreklā, kas mētājas uz krēsla un ko velku tikai tad, kad ir šausmīgi auksti. Uzvelku garo adīto, ietinos pledā, un kratos, kratos, vēl tagad.
• 0 rakstapiebildīšu

• 12.10.04 03:33
• Eu, no ko darīt???
• 0 rakstapiebildīšu

• 12.10.04 03:35
• Es vienkārši nevaru vēlreiz aiziet gulēt, man bailes.
• 21 rakstapiebildīšu

• 12.10.04 03:50
• Mēģināšu citā istabā. Varbūt būs labāk. Istabu daudz.
• 3 rakstapiebildīšu

• 12.10.04 08:18
• Trešais sapnis bija reālāks, bet vēl briesmīgāks. Tādā ziņā, k ļoti pazemojošs.
  Un pamostoties tas pats drudzis un nespēks.
• 1 rakstapiebildīšu