14. Septembris 2004

• atbilde teejai
• 14.9.04 08:50
• Vai,jā, es tiešām atceros, atcerējos, briesmīgs laiks tas pēc 20, 20 ar pusi, viss jau ir bijis, pilnīgi viss, un tu netici vīriešiem, netici mātei, netici sev, sēdi un gaidi bērniņu bez tēva, adi mazu rozā jaciņu ar diegiem tik smalkiem, adījumā tik ciešā, ka jaciņas adīšana aizņem pāris mēnešus, tu neraksti dzeju, tu neraksti prozu, tu neraksti vispār neko, un neglezno, un nelasi arī, jo viņi tur, viņi taču neko nezina par dzīvi, bet tu zini, kas būs, pārāk labi zini, - nekā nebūs, turpmāk tikai tā pat un tikai tas pats, tu nedomā par to, vai varēsi vēl mācīties, drīzāk jau nevarēsi, un vai vispār gribēsi mācīties, nē, labāk strādāt, štancēt socialistiskās sacensības planšetes kādā kantorī un lielos padomju svētku palagus uz māju sienām, kantorī, kur visi dzer atšķaidītu spirtu, kas saucas olu liķieris, kafijas liķieris, aveņu liķieris, ķiršu liķieris (jo kantoris saucas "pribaltijskoje puskonaladočnoje upravļeņije orgpiščeprom, un nodarbojas viņi ar spirta iekārtu uzstādīšanu visā Baltijā un Kaļiņingradā arī), tu vairs nesēdēsi uz jumta, tā, kur "Slava KPSS" un pie burtiem turēdamās nedzersi lētu vīnu, arī kāpņu telpās nedzersi, nemīlēsies vairs nekad mūžā, nekad, nekad, nē neko, tu tikai tīri savu istabu, ar tādu kā apsēstību, lai ne puteklīša, lai ne suņa spalvas, suni tu istabā vairs nelaid, un lai katrs priekšmets stāv savā vietā un pareizā leņķī, jo tā ir vienīgā pasaules kārtība, pār kuru tev vara, kuru tu pazīsti, un tur, kur agrāk mētājās papīri, drēbes, staipījās krāsainas kaprona zeķes, tīra un netīra veļa (veļu un zeķes mēs krāsojām pašas, tādos kūpošos katlos, smirdošos pēc etiķa), zāļu kastītes, tukšas pudeles, pilni pelnutrauki, aizkostas maizītes, vaļēji, sakaltuši krāsu ķobīši, saburzīti papīri, atšķirtas, ar kafiju aplietas grāmatas, krūzes ar tējas biezumiem, magnetafona lenšu mudžekļi, zini tās brūnās lentes, kas vienmēr sapinās?, kasetes bez uzrakstiem, brūnas ābolu serdes un domas par "būtisko", tur tagad viss spīd un laistās - gaišās, par blatu nopirktās sekcijas lakā var spoguļoties, glītās grāmatu muguriņas stāv rindās kā kareivji, kurus neviens nesūta cīņā, pelēki krāsotā mēbeļkartona grīda kā noalizīta, palodzes baltas kā sniegs, un vienmēr svaigas puķes, nu ko, neslēpšu, asaras, klusējošs telefons, viss. Tā ir pēc 20, briesmīgi laiki:)
• 9 rakstapiebildīšu

• 14.9.04 20:28
• diena iet uz vakarpusi
  atkal ciba aizmugusi
  pienāks laiks man gulēt iet
  tad sāks visi šurpu skriet
  
  kā parasti
  
  
  (atvainojos, protams, dzejniekiem:)
• 17 rakstapiebildīšu

• 14.9.04 23:19
• Līst. Jālien teltī.
• 1 rakstapiebildīšu