28. Janvāris 2004

• Monta, 1969
• 28.1.04 01:21
• Vissliktāk, ja pazaudē lūpas, divus sārtus ( ... tālāk ... )
• 4 rakstapiebildīšu

• Kill Bill
• 28.1.04 23:32
• Neuzdodot jautājumus - priekš kam, kam, kāpēc - jāteic, filigrāns izstrādājums. Tā saucamie "asiņainie skati" ir eleganti dekoratīvi, ironiski un smieklīgi. Īpaši jau grautiņš Tokijas restorānā. Mūzika uzreiz ievada pareizajā uztveres "celiņā". Detaļas un STILS perfekti. Izklaides žanrā (pieaugušiem cilvēkiem ar humora izjūtu) dodu piecas cibiņas: @ @ @ @ @
  
  Tas, kāpēc vardarbība ir kļuvusi par izklaides žanru, protams ir nopietns jautājums. Taču vardarbība šai filmā nav salīdzināma ar riktīgajiem bojevikiem, tā ir tāda kā aplikatīva un tieši tik pārspīlēta, lai netiktu uztverta naturālistiski.
  Piemēram, daudz mazāk nopietni uztverama, kā, tas, ka vilks apēda sarkangalvīti un vēl septiņus kazlēnus, vai Ansītis un Grietiņa izcepa krāsnī raganu.
  
  Iespējams, uztveres distancētā viegluma izskaidrojums slēpjas arī emociju trūkumā - Tarantino apzināti neprovocē emocijas - žēlumu, identificēšanos ar galveno varoni vai ko tamlīdzīgu. Viņš ilustrē bezsatura komiksu (vai pareizāk - saturs ir izstāstāms divos teikumos). Un ilustrē spoži.
  
  P.S. Komikss nebija man ideja, es to patapināju:)
  P.P.S. Es jūtos ārkārtīgi labi, bet ne tāpēc.
• 14 rakstapiebildīšu