25. Decembris 2003

• 25.12.03 01:43
• Katri "ģimenes" svētki mūsu mājā izvēršas farsā. Farsā par traģēdiju varbūt.
  
  Galu galā, es nodomāju, - varbūt bērnam būtu labāk, ja viens no mums, vecākiem, nomirtu.
  
  (Bet nekas, nekas - to es nodomāju tikai pašās beigās.
  Vispār jau Ziemsvētki kā Ziemsvētki, miers virs zemes, cilvēkiem labs prāts, pīlīte mīksta, dāvanas brangas, daži pat visai jauki un mīļi, un smieklīgi priekšnesumi. Un Omīte un Opītis, bērni un mazbērni, viss kā klājas.Un Kristus vārds ar velti netiek valkāts.)
  
  Upd. Un vispār, piedod lūdzu, ja TU tur esi.
• 3 rakstapiebildīšu

• 25.12.03 01:51
• Un ārā laikam beidzot Vētra.
• 1 rakstapiebildīšu

• Pirmie Ziemsvētki, pirmspēdējais rīts
• 25.12.03 09:33
• Lasu nakts ierakstu, izlemju - nedzēst.
  Šobrīd ir labi, tikai gulēts par maz. Gulēts ir vienmēr par maz.
  Vissvarīgākais ir klusums. Esam divatā ar puiku, puika vēl guļ. Uzliku kaut kādus gregoriāņu dziedājumus. Silikāta ķieģeļi aiz loga šorīt ir tumši pelēki, tā pat kā debess.
  Esmu jau tik pat kā prom. Rīt agri no rīta: Rīga-Londona-Honkonga-Bali.
  Lai gan Bali esmu jau bijusi, skaidrs ir tikai viens, - viss tur būs citādi.
• 2 rakstapiebildīšu

• 25.12.03 18:41
• Atbraucu mājās un atklāju, ka cūkassuns ir sagrauzis manu mīļāko, manu vienīgo koka dzīvnieku - tāds nenosakāmas sugas zvērēns, kur kādreiz, šķiet, pirku kādā Skotijas ciematā, pirms daudziem gadiem, un kopš tā laika viņš visur ir braucis man līdzi. Uz laukiem, uz Liepāju un Mežotni, kad braucu tur strādāt, uz Amsterdamu vēl nupat.
  Jūs smiesieties, bet man ir tā, it kā viņš būtu bijis dzīvs. Un rīt viņam bija jālido uz Indonēziju.
  Un viņš nav vienkārši sagrauzts, viņš ir sakropļots. Sejas vairs nav, it kā būtu strādājušas žurkas, apaļais, glītais rumpītis - kā rupja pagale, no kājām palikuši vien stubenīši.
  Es pat nespēju viņu savākt. Uzslaucīt uz šaufeles mazo līķīti un izmest ārā. Man tāda sajūta, ka būtu jāapglabā. Un man gribas raudāt.
• 25 rakstapiebildīšu