19. Decembris 2003

• 19.12.03 04:43
• Kamēs es guļu, istabai iziet cauri cilvēks. Es viņu redzu; redzu viņa siluetu, tas ir draudīgs. Es zinu - vēl tikai vienai istabai cauri - un tad tur nākamajā guļ bērns, un es nedrīkstu viņu laist. Es ceļos un eju uz otru pusi, uz koridora pusi, tur guļ cūkassuns un kā parasti neceļ ne ausu, es eju cilvēkam tuvu garām, tā, lai viņš mani ieraudzītu, saostu, sajustu manu siltumu, asins smaržu, es esmu kāds putns, kas ved projām no ligzdas. Viņš mani pamana un man seko. Mēs izejam ārā, tur ir vasara, karsts. Es eju pa priekšu, viņš cieši no muguras, es nevaru pakliegt, un man nav arī vārda, ko kliegt.
• 0 rakstapiebildīšu

• 19.12.03 08:25
• Nakts murgs tagad liekas tik reāls kā redzēta filma, un tai pašā laikā nav gandrīz iespējams noticēt, ka es patiešām biju piecēlusies, biju atnākusi līdz datoram un to pierakstījusi, par to nav nekādu atmiņu, to apliecina vienīgi pats ieraksts. Nav palicis arī nekādas baiļu sajūtas, un, tagad atceroties, jāsaka, arī tajā brīdī, sapņa brīdī (nezinu kāpēc, negribas to saukt par sapni), baiļu nebija, varbūt pat pretēji, tāda mazliet līksma pašuzupurēšanās sajūta un drusku baudkāras trīsas.
  
  Tfu tu, mošķi, vai ne.
• 3 rakstapiebildīšu

• Hipokrātiskie raksti
• 19.12.03 17:31
• Anatomikumā atvēra, teicēji teica runas - tādas pacilājoši gaišas un cerīgas. Un apgarotas. Un tad pilnum pilni galdi klāti - dominēja dažādi apstrādāti iekšējie orgāni. Un tad pēc Ilmāra Blumberga maketa veidotā "torte - līķis" SAMĀ. Dabīgā lielumā. Es ēdu plaušas (šokolādes torte ar rumu) un kuņģi (ar žāvētiem augļiem un marcipānu).
  ( ... tālāk ... )
• 6 rakstapiebildīšu

• negaiss
• 19.12.03 17:55
• Ākārtīgi dīvaini. Pašlaik, tieši šobrīd, manā istabā ir tāda gaisma, tāds klusums (vai skaņa), tāds gaiss, kas vēsta par spēja negaisa tuvošanos. Vasaras pēcpusdienā.
  Pilnīgi neticami un pat bailīgi.
  Un miegs.
  Iešu gulēt.
• 4 rakstapiebildīšu