17. Oktobris 2003

• 17.10.03 08:47
• Tūliņ es došos uz kādu vietu, kurp doties man (nevienam, droši vien, izņemot tos, kuri tur strādā) doties negribas. Tā ir tāda vieta, kur katrs jūtas vainīgs, pirms vispār vēl pārkāpis nama slieksni. Pat būdams pilnīgi un galīgi nevainīgs.
  
  Un pie tam man nāk miegs, neizturami, neciešami, nepārvarami. Pēc laukiem tā arī neesmu izgulējusies nevienu nakti.
  
  Un mājas barometrs, kurš rāda psiholoģisko attiecību spiedienu, ir nokrities tik zemu, ka sola vismaz viesuļvētru.
  Bet es ceru no tā viesuļvētras izvairīties, jo jau rīt lidoju uz Parīzi. Ar lidmašīnu, nevis ar visu namiņu, kā Ella no Kanzasas.
  
  Fig vam, gospoda.
  Ņedamsja!
• 4 rakstapiebildīšu

• 17.10.03 14:01
• Tfu, tfu, tfu.
• 5 rakstapiebildīšu

• 17.10.03 17:58
• Vai nav jocīgi, pēdējā laikā tas atkārtojas arvien biežāk: izlasu kādu poustu, ierakstu komentu, padomāju: a patiesībā, - kas man par daļu? - un izdzēšu...
  Nez kā sauc tādu sindromu. Gan jau ka klukucis zinās.
• 5 rakstapiebildīšu

• Šopings, bļa*
• 17.10.03 22:01
• Nu tad rīt uz to Parīzi, un, tā kā būšu tur īsu, ne garu laiku, un veikaliem to tērēt negribas, tad nācās šovakar doties iepirkt šādas tādas lietiņas sev un bērnam.
  Vispirms - uz jaunatklāto Stockman. Tur es tiku pie klaustrofobijas un paranojas pirmajās 10 minūtēs - ļaužu pilnie eskalatori čīkst, pūlis murd, lupatas pa gaisu... vārdu sakot, aizbēgu.
  Domāju - aizbraukšu uz Molu atpūsties - visa inteliģentā darba tauta pavada piektdienas vakaru Stockmanā, būs tur gana klusi un mierīgi.
  Kas tev deva - Talantu fabrikas koncerts. Tomēr saņēmos un nopirku nepieciešamo, taču puikam bikses par garu - nodevu darbnīcā, stunda jāgaida. Ko nu? Pierijāmies Chilli Picā vai kā nu viņu tur sauc, samērā klusā stūrī, apēdām daudz par daudz, talanti, paldies dievam, gandrīz nebija dzirdami. Bet vēl paliek 15 minūtes laika. Puika dīc - gribot tos talantus redzēt. Nu labi, pietusējam tā prātīgi tam pūlim no maliņas klātu, te uzreizi baiga balss atskan man aiz muguras, un, sākumā tīri pieklājīgi ņemas mani uzrunāt:
  -Bļa, mēs te stāvam mierīgi un skatāmies, a ko jūs mums priekšā lienat?
  Es mēģinu paskaidrot, ka varu paiet malā, bet puika no tās malas neko neredz.
  -Bļā, vāksies nost vai ne? - šis tikpat pieklājīgi turpina. Šis - tobiš jaunēklis tā ap 20-21, gluži normāla izskata, drusku būdīgs džekāns pliku pauri ādas jakā. Tiklab kāds no cibistiem arī varētu būt.
  Man, būdamai tādai ātra no dabas, kaut kā uznāk drusku dusma, un es saku, lai tura muti, ka neatraujas.
  Nu, nevajadzēja man tā, nevajadzēja. Zaudēju visu glanci. Toties dabūju dzirdēt, šķiet, labāko uzbraucienu visā savā līdzšinējā dzīvē.
  Puisis ievilka elpu, palika sarkans un kviec, un vēl lien ar savu būdīgo krūti virsū:
  -Tu, bļā! Tu, bļā!!! A kas tu tāda esi, bļā?! Domā, - baigi krutās brillēs iekāpusi, tad tev ir vairāk piķis kā man, BĻĀ?!?
  
  Morāle? Morāles nav. Es tiešām esmu tikai veca sieva un nesaprotu, kā sūda Talantu Fabrikas Zvaigžņu koncertā lielveikalā saruna (sauksim to tā) var nonākt līdz materiālās labklājības līmeņa (sauksim to tā) salīdzināšanai.
  
  Kas notiek?
  
  Bet nu labi. Aizvilkos līdz zooveikalam, paskatījos uz žurkām, un tur man drusku apbira asaras. Bet tad es atcerējos, ka brilles man, jei bogu, ir baigi krutās. (Tie, kas mani zina, neļaus samelot, kā es te stāvu.) Un biju jau aizmirsusi, cik krutas (pats tak sevi tā īsti neredz).
  Un nopriecājos.
  Varbūt Francija arī novērtēs manas brilles.
  
  
  * kā zināms, es šo vārdu lietoju tikai un absolūti pārdomāti un mērķtiecīgi, un tikai tad, kad uzskatu par nepieciešamu un neaizvietijamu
• 12 rakstapiebildīšu