11. Oktobris 2003

• 11.10.03 11:05
• Līst, līst un līst. Tumsa. Viena no drūmākajām dienām MT.
  Šī smagā, tumšpelēkā diena ir perfekts vakardienas izjūtu turpinājums. Tik perfekts, ka nolemju ļauties nevis pretoties - tā vismaz gūšu zināmu māklsiniecisku un ironisku baudu no savas dvēseles un dabas teatrālās harmonijas.
• 5 rakstapiebildīšu

• klusums
• 11.10.03 16:26
• Jūtos tik tālu prom no visa, ne tikai aizgājusi, bet arī izstumta, ka iešāvās prātā dīvaina, drūma un tomēr mazliet uzjautrinoša iedoma: apmēram tā viss notiktos, ja es būtu mirusi - bez manis, ārpus manis, man neesot. Skaidri jūtu, ka šobrīd es neesmu mezgls neviena cilvēka domu vai jūtu pavedienā. Tātad faktiski, - neeksistēju. Vai teiksim tā - mana eksistence ir bezjēdzīga. Retās vēstules vai telefonu zvani, ko saņemu - mirkļi, kad dzīvie atceras aizgājēju.
  Ja es, kā kārtīgam mironim klājas, neizrādītu nekādu aktivitāti no savas puses, tie ātri vien kļūtu vēl retāki un drīz izbeigtos pavisam.
  
  Bet dīvains tas klusums. Te, mājā meža vidū, nemitīgi kaut kur kaut kas sīc, svilpj, dun, iepīkstas... es nerunāju par dabas radītām skaņām. Gaiss pilns ar kautkādiem elektriskiem, elektroniskiem, tehnoloģiskiem trokšņiem... vai varbūt tie skan manā galvā? Es jūku prātā?
  
  Katrā ziņā, parunāt es vairs neprotu, balss ierūsējusi, apslāpēta, tāda kā saspiesta, par to pārliecinājos pēdējo reizi runājot ar dzīvu cilvēku, Poligonu, ja nemaldos, aizvakar.
• 6 rakstapiebildīšu

• kino un teātris
• 11.10.03 23:49
• Ziņas no kinouzņemšanas laukuma: maya savā lomā pierādot sevi kā izcilu, ar lielu seksapīlu apveltītu aktrisi.
  
  Cita starpā, kaut kādā vecā Dienā izlasīju kritikas atsauksmes par "Vagīnas monologiem" un sapratu, kas es atkal neko neesmu sapratusi. Kritiķes sašutušas par lugas patosu, acīmredzot uztverot to gabalu kā pilnīgi nopietnu un feministisku. Dīvaini. Un man tas likās tāds joku gabals. Pietiekami smieklīgs un skatāms.
• 4 rakstapiebildīšu