26. Septembris 2003

• 26.9.03 10:58
• Ahoi! Es esmu nīgra, kašķīga veča, kurai šodien ir lielisks garstāvoklis!:)
• 7 rakstapiebildīšu

• pirmos kucēnus slīcina
• 26.9.03 17:23
• Re ku mana pirmā pašrocīgi ieskanētā bildīte. Tas pa labi roki ir mans cūkassuns Dzuba, pa kreisi - normāls, veselīgs MT iedzimtais:) ( ... tālāk ... )
• 17 rakstapiebildīšu

• kur paliek
• 26.9.03 20:59
• Kur paliek vecās pārdevējas?
  Kur paliek vecās oficiantes?
  Kur paliek vecās frizieres un manikīres?
  
  (inspirējoties no snark un blondulla)
• 10 rakstapiebildīšu

• 26.9.03 21:58
• Patiesībā taču neviens nevienu nepamet kāda trešā dēļ. Tā nenotiek. Pamet tādēļ, ka kaut kas būtisks ir pietrūcis. Un tad uzrodas trešais. Tāpēc uzrodas. Atceries – Kirai Muratovai tādas divas filmas bija. Labas filmas. Smeldzīgas. Bet es ne par filmām patiesībā, bet par tiem nosaukumiem – “Korotkije vstreči” un “Dolgije provodi”. Lūk tā arī dzīvē. Un ne tikai ar mīlestību. Visu dzīvi tais četros vārdos var izteikt.
  
  Korotkije vstreči. I dolgije provodi.
• 16 rakstapiebildīšu

• vēža viesnīca
• 26.9.03 22:03
• Ormaņu... Ormaņu? Nē, Talsu. Talsu ielā manā bērnībā bija onkoloģiskā slimnīca. Skaistā trīsdesmito gadu funkcionālisma mājā. Mana mamma strādāja tuberkulozes dispancerī uz Ernestīnes ielas. Dažreiz mēs ar papu gājām viņai pretīm uz darbu, garām tai onkoloģiskajai.
  Tuberkulozes dispancerī bija labi - šausmīgi tīrs viss, nemaz ne kā citās slimnīcās tajos laikos. Logi spodri. Nekur ne puteklīša. Grīdas vaskotas. Palmas ar spožām lapām. Un man tur deva dzert rauga dzērienu - tā bija obligāta slimnieku ikdienas ēdienkartes sastāvdaļa. D vitamīna dēļ. Gatavoja vienkārši: raugu sasmalcina gabaliņos, uzber drusku cukura un uzlej raugu. Līdz brāgai sarūgt, protams, neļauj, dzer tai pašā dienā.
  Nu ja, bet trepes tur bija šauras, līkumainas un neērtas,- sētas trepes. Pa tām sētas trepēm mamma nomirušos (gadījās taču) palagā ietītus stīvēja lejā uz pagrabu. Jo pa lielajām trepēm, dienā, cauri gaitenim, nevarēja. Lai pārējos slimniekus nesatrauktu. Un tie miroņi esot bijuši briesmīgi smagi. I nedomā panest. Jāvelk pa zemi. Mana mamma bija tāda maza sievietīte.
  Nu jā. Bet man tur tik un tā patika.
  Vēl mammai bija "pa rajonu jāstaigā". Arī pie tuberkulozniekiem. Tad viņa vienmēr pēc apgaitas mājās virs izlietnes purināja drēbes un pārbaudīja, vai nav blusas atnesusi. Es stāvēju blakus un skatījos. Dažreiz bija - tādas apaļas, spīdīgas - hops, - un jāpaspēj ūdens virsū uzliet. Vai jānoķer.
  
  Bet tai vēža slimnīcai man bija šausmīgi bail iet garām. Jo likās - tūlīt tūlīt pielips vēzis. Turējos cieši papum pie rokas, neskatījos uz to māju un mēģināju neelpot. Bet cik tu ilgi neelposi.
  Nu bailīgi ļoti.
  Atcerējos to šodien, kad man stāstīja - tur esot kādam bijis projekts viesnīcu izbūvēt.
• 14 rakstapiebildīšu