29. Jūlijs 2003

• 29.7.03 00:05
• Nezinu, par ko man tik daudz brīnumainu dienu šovasar?
  
  Strādāju līdz pusdienlaikam, pie tam ar iedvesmu.
  Un tad:
  M-Tornī sākās indonēzija:) Suta, un lietus gāza, zibens zibeņoja un grāva, īsajos starplaikos zeme kūpēja, mutuļoja un vārījās, biju mežā, satiku rejošu stirnubuku, gailenes izmirkušas un leknas, mana matu krāsa izrādījās nenoturīga, pārnācu sārta kā zemene, drānām pielipušām pie miesas, apreibusi no smaržām, tad braucu uz ventspili, drīzāk - lidoju miglā, bet ventspils bija neparasti krāsaina un gaiša, pa ielu pastaigajās lieli un resni albatrosi, cilvēki košās drānās un priecīgi, pirmo reizi šais gados sajutu ventspili dzīvu, - mazu piejūras pilsētiņu, un tad mājup ceļš, jo tuvāk M-tornim, jo biezāka migla, jo lielāka tveice, un tad pelde naksnīgā jūrā, - un vai zināt, ka butes guļ smiltīs ierakušās tuvu tuvu krastam, un kāda pļek-pļek sajūta rodas, kā jāspiedz, uzkāpjot dzīvai butei?
  Bet ūdens kā piens, un atmiņas par citām vasarām tik smeldzīgi skaistas un dzīvas, par seniem vasaras vakariem ar pusaudzi meitu, par neseniem vasaras vakariem ar kādu jauku, mīlošu zēnu un mūsu ķermeņiem tumšajā jūrā.
  
  Ir labi, ir labi, ir labi, un es nedomāšu par to, kas gaida.
• 0 rakstapiebildīšu

• 29.7.03 00:47
• Ak jā, aizmirsu piebilst: slimības murgos esmu, acīmredzot, vairākām tūrisma aģentūrām paspējusi savu vēlmi par mājiņu neskartā dabas stūrītī,- klintī virs jūras vai tīreļa vidū vai kalnos,- izstāstīt. Un šodien, kā jau pie pirmdienas, sāka birt piedāvājumi, pie tam fantastiski: Sicīlija, Sardīnija, Portugāles kalni, Kipras kalnu ciemats, Skotijas "country houses" un pat neliela viduslaiku pils Francijā:))) Un visas vietas "īstajā", ne-tūristiskajā Eiropā.
  Hmmm, laikam karsonī biju aizmirsusi piebilst, ka negribu braukt ar visu galmu, bet gan vienatnē pastrādāt.
  Bet nu vilinoši!
• 4 rakstapiebildīšu

• 29.7.03 10:51
• Jau pats rīts (ja šis ir rīts - es uzcēlos 10os) ir tik karsts, ka baidos par mammu un papu Rīgā.
  
  Audzinu raksturu - proti, apkaroju pienākuma sajūtu. Neskatos uz neravētajām dobēm, netīrajām grīdām. Tas ir grūti - es neesmu čakla, bet man ir kaut kāda idiotiska iekšēja prasība pēc sakārtotas, estētiskas vides.
  
  Bet pofigā. Darīšu atkal to, kas man patīk. Manos bēniņos es uzturu sev nepieciešamo kārtības minimumu, kāpjot lejā piemiedzu acis.
  
  Un galu galā te ir arī citi - kāpec viss būtu jādara man?
  
  ja tas izklausījās īgni, tad intonācija izprasta nepareizi - es esmu ļoti ļoti priecīga - atkal jauns jauks rīts!
• 2 rakstapiebildīšu

• 29.7.03 21:31
• Nekas slikts šodien nav noticis, bet bija jau gan jāsaprot, ka tāda debila pacilātība, kāda mani bija pārņēmusi pēdējās dienas, nevarēja vilkties pārāk ilgi.
  Vispirms jau zaudēju cīņu ar iepriekšējā poustā minēto iekšējo vides estētikas (bļin, cik smalki... vienkārši - mājas kārtības) prasību, un pusi dienas vājprātīgā karstumā noņēmos ar tīrīšanu/kārtošanu.
  Un tad lasīju grāmatu (Majgula Akselsone, Aprīļa Ragana), kaut pie labākās gribas nespēju atbildēt sev uz jautājumu, kāda velna pēc to lasu. Ja nu vienīgi, lai beigās uzzinātu māksloti saknipelētās intrigas atrisinājumu, kurš, starp citu, ir nojaušams jau pašā sākumā, un vispār - tāds iemesls ir pārāk vājš arguments tik nenormāli biezas un neinteresantas grāmatas lasīšanai.
  No visa iepriekš minētā nākas secināt, ka esmu vienkārši zaudējusi gribasspēku un ļāvusies trulam garīgam slinkumam.
• 6 rakstapiebildīšu