Date:	2011-11-18 09:45
Subject:	Jēziņ!
Security:	Public
Mood:	cheerful
Music:	Pīrādziņ, nāc āra!

Episkākā ceturtdiena līdz šim, sitiet mani nost, ja kāds domā savādāk.
Sāksim ar to, ka mūs gandrīz izmeta no Folkkluba Ala. Labi, nedaudz pārspīlēts ar vārdu izmeta. Pirmkārt, mūs nodzina no galda, kurš bija rezervēts, bet zīmi kāds noņēmis. Jaunu galdiņu, pie kuram mēs visi būtu varējuši sasēsties, nebija, tādēļ gājām prom, taču pirms aiziešanas vēl paspējām izdziedāties ar Maskačkas muzikantiem.
Tālākais ceļš mūs veda uz Runci. Nu tur bija vāks! Es, Silva, Sigita un Beāte izdziedājāmies no sirds un no rajona, jo nonstopā skanēja kādi jestri, liriski un tautās zināmi meldiņi. Par šo atraktivitāti mums kāds visnotaļ noslēpumains pusmūža vīrietis uzsauca aliņus. Cik žēl, kam alus negaršo. Visbeidzot skanēja arī dziesma, kurā varēja pievienoties DJ, misters skaistā balss jeb Latvijas talants. Dziesma bija "Pīrādziņ, nāc āra!". Lūk, pēc šīs dziesmas noslēpumainais vīrietis pienāca un jautāja, kāpēc mēs norādot uz DJ šajā dziesmā, vai viņš maz gribot būt pīrādziņš? DJ uz šo jautājumu atbildēja:" Kāpēc gan nē?" Un tajā brīdī izskanēja viss labākais pick-up lains, ko mēs visi jebkad bijām dzirdējuši:" Vai starp jums gadījumā vēl kāds negribētu būt pīrādziņš?" Un no viņa puses tam sekoja uzrauta viena uzacs, no mums- 5 sekunžu klusuma brīdis un vēl 5 minūšu smiekli līdz asarām.
Vēlāk mums uzbruka kaut kāds pusmūža pāris, no kuru teiktā es daudz vairs neatceros, bet nav jau arī vairs svarīgi.
Un vakars noslēdzās ar 5 minūšu gaidīšanu aiz durvīm, kamēr māsa ielaida mūs dzīvoklī, bet tā vieta, lai uzbrauktu augumā, ka tik ilgi nevēra vaļā durvis, ieejot dzīvoklī, es teicu:" Sveiciens valsts svētkos!" Un Sigita atkal izplūda smieklos.
Nju lūk tā!

Date:	2011-10-02 01:32
Subject:
Security:	Public
Mood:	nostalgic
Music:	Nāk rudens izgreznot Latviju, un nepūlies, necenties tā...

Ik reizi, kad paskatos debesīs uz zvaigznēm, man aizraujas elpa, un tajā brīdī es īsti nesaprotu, ko no laimes, lai daru. Gribas lidot un spīdēt, kā vienai no tām, būt vēl tuvāk tām klāt, ieskaut visu pasauli vienā azotē.
Vispār jau šodien bija labi, ļoti labi. Nostaļģija un kārtīga deva smieklu. Un horoskops arī piepildījās simtprocentīgi. "You're just dying to climb on a bus, plane or train. You want to get the heck out of here and go somewhere you can truly be yourself. But guess what? You're already there -- and you're well worth getting to know as is."

Kas par dieniņu!
No rīta aizgāju uz pieturu, lai brauktu uz universitāti, pienākot trolejbusam, attapos, ka neesmu maku paņēmusi līdzi. Nav maka, nav e-talona, tātad jābrauc pa zaķi. Taču lielākais no ļaunumiem- nav maka, nav naudas, bav naudas, nav pusdienu. Bet nu neko... Vispār šodien bija 2 arhitektūras projektēšanas, kurās pavisam biju pirmās 20 min, jo braucām kapliču mērīt (atkal). Vienīgais, kas trūka, bija kāpnes. Bet šo problēmu atrisinājām, paprastot kādā autoservisā, kas ir uz tās ielas, vai gadījumā kāds nevar iedot. Un mēs dabūjām arī. :))
Vakarā, mācoties tēlotāja ģeometrijas KD(pildot mājas darbu), gulēju uz grīdas un situ galvu pret to, jo kādu stundu vismaz nesapratu, kas tas par sviestu, taču, kad visu sapratu(it kā), tad uzdevumu pabeidzu 10 minūtēs.
Pēc tam printēju konspektu, lai varētu to palasīt pirms gulēt iešanas, taču pēkšņi printerī iesprūda divas lapas. Sasodīts! Es 20 minūtes čakarējos ar to printeri, kamēr ieraudzīju intrukciju, kurā parādīts, kā izjaukt to ierīci, lai avārijas gadījumā izņemtu iesprūdušas lapas.
NJu jā... tas laikam viss. Diez vai kaut kas negaidīts šovakar vēl atgadīsies.

Date:	2011-08-12 12:17
Subject:	Dzērājstāsts.
Security:	Public
Mood:	sleepy

Tātad...Esmu Aucē. Palikšu šeit dažas nedēļas(divas) līdz 27. augustam, kad, cerams, mani apciemosiet Dzērbenes ielā 15, lai atzīmētu manus mūžīgos 18.
Viss stāsts sākas ar to, ka esmu apaudzējusi sev apkārt 5 kg gaļas. Šis fakts, droši vien, kādu ļoti iepriecina. Bet nu esmu apņēmusies tos aizsūtīt aukstajiem rudens vējiem līdzi pie visiem dieviem līdz šā gada beigām. Cerams, ka tas man izdosies. Diemžēl, vakar saskāros ar pirmajām grūtībām, kad par godu Madarai izdzēru pāris glāzes šampanieša un šņabja. Vispār bija ļoti jauks pasākums, kurā uzzināju vēl dažus savas dzīves mirkļus no Moldovas, kuri no mana prāta bija iekrituši uzreiz akā.
No rīta piecēlos blakus Madarai, kura, par laimi, arī bija uzlikusi modinātāju. Kāpēc par laimi? Es pirmo reizi savu modinātāju nedzirdēju. Man bija jābūt jau uz strīpas pie mammas darbā 7, taču pamodos 7:09. Uz brīdi biju atkal pazaudējusi savas brilles, tādēļ cēlu Madžu augšā, lai palīdz atrast, ar šādu tekstu- Es nevaru atrast savas brilles, es tās neredzu. Kad viņa mani pavadīja prom, attapos, ka mans lietussargs ir ieslēgt pirtī, bet Mo nevar atrast atslēgu, tādēļ operatīvi iedeva man savējo, jo ārā lija.
Kad biju nogājusi 2/3 no ceļa un līdz mājām bija palikušas 5 min, zvana tētis- Tev nevajag aizbraukt pakaļ? Es- Laikam vairs jau nē, esmu gandrīz galā. Cik žēl, ka es nepagulēju 10 min ilgāk!
Kamēr mājās tīrīju zobus un iegāju tualetē, tētis bija uzlicis sildīties ūdeni, uztaisījis kafiju(sapratu, ka kafija ir baigā ģēla, ja no rīta nav laika paēst brokasti) un pielicis pie krūzītes klāt vēl maizīti. Tas bija tik mīļi. Lūk, ir pierādījums, ka Karma pastāv, un ne vienmēr tā ir kuce.
Tā kā es kavēju, tad paķēru krūzīti, uz kuras ir uzraksts SUPERTĒTIS, un devos ceļā uz darbu. Nonākot tur, es sapratu, ka man tā kafija īsti nepalīdzēja, jo esmu vēl pālī, bet poha parādas tikai tagad.

Šodien bija pēdējā diena kursos, kuros lieliski pastrādāju. Cerams, ka rīt arī tik labi ies. :) Mājās atvedu darbus, kas pa mēnesi sakrājušies bija, un tie dubulto visa gada krāto darbu skaitu. Kad nodarbības jau bija galā, skolotājs mums visiem uzdāvināja aploksnītes, kurās bija vēstulīte un zīmulis, un atvadoties viņš izteica labu vēlējumus. Tajā mirklī šķita, ka pilnai laimei vēl pietrūka kāda asariņa. :D
Bet nu tā.. Tad devos uz Latgalīti ar lielo mapi rokā un nezinot, kur īsti jādodas, lai tur atrastu kādu antīku trauciņu Veģmakam. Maldoties pa rajonu, uzgāju vajadzīgo vieto. Tajā, iečāpojot augstpapēžu kurpēs, ieraudzīju vairākus metāllūžņu kalnus, kuriem bija savi saimnieki- īsti tēvaiņi ar zemām balsīm un perversu acu skatu, kas nevieš uzticību. Nekā laba neatradusi, devos mājās, pieturā domājot- žēl, ka kājās nav trenuškas un galvā- kovboja cepure.

Vakar es, Silva, Žanete un Renāte devāmies pārgājienā. Ar vilcienu aizbraucām uz Milzkalni. Līdz turienei gan mēs tikām bez Žanetes, kura vēlāk mums pievienojās.
Cauri Milzkalnei izgājām kādā stundā, jo uztaisījām pāris pieturas- mērcēšanās netīrā upē, muižas apskatīšana, ķiršu zagšana un saldējuma ēšana, sēžot uz trotuāra pie vietējās būdas, ko sauc par veikalu.
Tad mēs tiešām arī gājām uz priekšu pa ceļu, kamēr malā ieraudzījām meža zemenes. Tās taču, protams, nedrīkst neapēst. Silva vēl ierosināja stopēt līdz Smārdei, ja nu gadījumā Žanete nokļūst tur ar vilcienu ātrāk nekā mēs, taču jau pēc minūtes mēs nogriezāmies uz meža ceļu, kas beidzās pie upes, kuru mums vajadzēja sasniegt. Tajā vietā gan upe nebija pārbrienama, taču, lai atrastu tādu vietu, mēs bridām cauri nātrēm. Beidzot atradām vietu, kurā upe ir pietiekami sekla. Lai nesaslapinātu šortus, es tos novilku, un devos pār upei apkrāvusies ar mantām , jo bija mana kārta nest telti.
Pēc tam līdām cauri pļavai, kurā izaugušas divmetrīgas nezāles, ceļu mēs neredzējām. Visbeidzot izlīdām cauri puzuram un tikām zemes ceļa. Tobrīd nodomāju, ka nu ir laiks uzvilkt atpakaļ šortus,kurus biju pakarinājusi uz somiņas, taču to vairs nebija. Problēma gan tika operatīvi atrisināta, lai man nevajadzētu staigāt apenēs, uzvilku peldkostīma šortiņus, kurus gadījuma dēļ biju iemetusi somā.
Turpinājām ceļu pa meža takām, līdz nonācām līdz dzelzceļam. Tad mums brauca garām vilciens uz Rīgas pusi. Mēs cerējām, ka tas drīz apstāsies, jo tas nozīmētu, ka tuvumā ir Smārdes pietura. Tas arī apstājās. Mēs no priekiem sākām gandrīz vai skriet, jo pa dzelzceļu nav patīkami iet. Nonākušas Smārdes stacijā, mums pat bija stunda laika Žanetes sagaidīšanai. Atradām aku un forši iesēdējām, paēdot un sākot piebeigt bosu. Ierodoties Žanetei, sāk līt, bet tas ātri pārgāja. Atradām vēl vietējo veikaliņu, kurā paprasījām ceļu līdz Ķemeriem, taču pārdevēja mums ieteica sagaidīt vilcienu, vai iet pa sliedēm, vai Ventspils šoseju. neviens no tiem variantiem mums nederēja. Tā kā jau bija vēls, izdomājām, ka varbūt tomēr jāiet uz jūras pusi. Maldoties pa purvainu mežu, kurā odu, knišļu un dunduru ir pa pilnam, lai neteiktu, ka mūs ēda nost kā uz paplātes. Pēkšņi mēs atkal bijām nonākušas pie sliedēm, kas bija galīgi garām variants, jo tas nozīmē, ka jūrai tuvāk neesam tikušas. Atkal gājām pa to dzelzceļu, līdz atradām vietu, kur pārlekt pāri grāvim un mežā uzsliet telti, jo sāka satumst. Ideja par ugunskuru un ceptām desiņām pavīdēja vējā, jo mēs pašas būtu bijušas kā mielasts odiem. Teltī turpinājām piebeigt bosu, kam gan nebija noskaņojuma, taču Žanete vieta pati piebeidza Čempionu. Izskatījās, ka visas aizgājām gulēt diezgan normālā stāvoklī, taču Žanete pa nakti sāka ārdīties(draudzēties ar meža zvēriem-ērcēm), izpostot telti, guļot šķērsi mums pāri.
No rīta turpinājām ceļu uz Ķemeriem, kas, kā izrādījās, ir 30 min gājienā, no apmetnes vietas. Ķemeros satikām kādu jauku kungu un dāmu, kas mums piedāvāja aizvest līdz jūrai. Mūsu pārvietošanās ātrums pēkšņi šķita visai ātrs salīdzinājumā ar iepriekšējo dienu. Forši pazvilnējām saulīte, ielīdām sasodīti aukstā ūdenī, kas mūsos tomēr radīja pozitīvas emocija, jo ūdens bija tas, pēc kā mēs ilgojāmies.
Rezultāti ir tādi, ka maldoties nekurienes vidū, mums stāv klāt cūkas laime, jo nekad tā īsti neapmaldījāmies, jo nonācām visās ieplānotajās maršruta vietās. Paliku par vieniem šortiem nabagāka, taču Silvas telefonā ir tika daudz bilžu ar manu pliko pakaļu, jo taču vajag nobildēt katru reizi, ka tiek uztaisīta zaļā pietura. +No rīta Silva nesasveicinājās ar mani, bet gan ar manu pliko pakaļu.