Nu par tiem sapņiem gan nepiekrītu, varbūt akmens laikmetā tā bija, bet tagad jau nu noteikti nē. Cilvēks sapņo par to, par ko viņam liek sapņot - reklāmas, filmas, mūzika, tradīcijas un visādas tādas muļķības. Cilvēkam ir pilnīgi pie dirsas, vai viņam lieta noderēs vai nē, jo viņam ir iegalvota pārliecība, ka viņam to vajaga un punkts. Ja cilvēks sapņotu par to, kā iegūto izmantot, tad izgāztuves būtu krietni mazākas, bēniņi, kambari, pagrabi un skapji būtu stipri tukšāki utt.
Un ar katru paaudzi šī tendence tikai pieaug, jo cilvēki paliek arvien infantilāki; visi šitie pokemoni un tādi sūdi vispār tak nejēdz, ko nozīmē vārds "racionāli", ierauga kaut kādu sūdu pa tv vai kaut kādā veikalā - cute, supercute, man to gribās, tas padarīs mani par pārcilvēku, un tad slīgst depresijās, ka to nedabūj, vai vājprātīgi spiedz, ja vecāki nopērk. Agrāk tā varbūt 3gadīgs bērns vēl uzvedās, a tagad?
Protams, don't get me wrong, es tikai priecājos, ka cilvēki ir tādi.

(Reply to this) (Thread)

Mani visvairaak uzjautrina taas daamiites kas ieiet veikalaa, sapeerkaas kaut kaadus suudus, un kad vinjaam prasa kapeec tu to vai shito nopirki, atbilde ir: "Nezinu, ieraudziiju un iepatikaas! Ko es ar to tagad dariishu? Nezinu..."

(Reply to this) (Parent)

kad tu vienreiz beigsi rakstit?