Šodien bijām skriet. Jauki, bet pagaidām man sanāk ļoti nīkulīgi. Bet ceru, ka apņemsimies katru vakaru paskraidīt, savādāk nav ko darīt. Meklējam darbu, savādāk nevarēsim samaksāt īri, kas tagad būs divas reizes lielāka nekā iepriekš. To dzirdot, bija neliels šoks, jo mēs nerēķinājāmies ar tādu lietu. Ceru, ka atradīšu darbu. Man pat ir vienalga kur. Pie pilsētas laikam ir pierasts, bet nemaz jau nebija tā sajūta, kas piemeklē, kad ir prom no mājām, nu, ka gribas prom. Varbūt tas tāpēc, ka apkārt ir pazīstami cilvēki un valoda. Pamazām saprotu, kur kas ir. Nav grūti. Domāju, ka mūžu maldīšos pa vienādajām ielā, lai atrastu māju, bet nav tās ielas tik vienādas. Fočēt negribas ne maz, bet būs jau kāda bilde jāuztaisa, lai radiem ir ko aizsūtīt.
Visu laiku mainās emocijas - vienu brīdi esmu laimīgākā meitene pasaulē, nākamajā izplūstu asarās, vai palieku skumja blā blā.
Rīt jāiet uz bibliotēku un jārokas pa netu, meklējot piedāvājumus. Bet tagad laikam jāatmet cerības, ka būs normāls nets un .. mjā, un?
Visu laiku mainās emocijas - vienu brīdi esmu laimīgākā meitene pasaulē, nākamajā izplūstu asarās, vai palieku skumja blā blā.
Rīt jāiet uz bibliotēku un jārokas pa netu, meklējot piedāvājumus. Bet tagad laikam jāatmet cerības, ka būs normāls nets un .. mjā, un?
Garastāvoklis:: contemplative
Skaņa: Hurts - Wonderful life
cep