Kamēr vārās melleņu klimpu zupa, jāieraksta kā man gājis.
Vispirms par mellenēm un to zupu. Tā no bērnības ir mana mīļākā zupa, un es priecājos, ka esmu to iemācījusies gatavot tikpat labu kā ome agrāk taisīja.
Vakar bija jāceļas ļoti agri, lai paspētu uz Aizputi, kur bija pamatskolas bērnu koncerts māmiņdienai. Ai, tik jauki. Visādi lauķi un mazi nesabojāti bērniņi no sliktām ģimenēm. Nezinu kāpēc, bet koncerts mani ļoti saviļņoja.
Jums ir bijis tā, ka viena diena liekas kā divas? Man vakar tā bija. Likās, ka 6dienā aizbraucu uz turieni un 7dien braucu atpakaļ uz mājām.
Ome iedeva līdzi tulpju pušķi un ābolu sulu :) šodien sagribējās uzzīmēt tās tulpes, jo viņas ļoti labi stāv vāzē, bet es priekšroku devu dārza darbiem. Iestādījām mazo valrieksta stādu, uzrakām nedaudz no aizaugušā dārza, precīzāk - apgriezām velēnu uz otru pusi un tgd jāgaida, lai zeme izžūst, lai izvāktu zāles un nezāles. Vēl atradu, ka caur veciem, puvušiem āboliem spraucas cauri jauni stiebri, un ieliku tos dzinumus podiņā, lai izaug. Nekas, ka sanāks kkāda meža ābele.
Man ļoti patīk tā dārzā. Jau esmu izdomājusi, ka savus bērnus audzināšu laukos. Pie dabas un svaigā gaisā. Gribu tādu jauku māju ar atbilstošu iekārtojumu - puķītēm un koku. Gribu pati visu audzēt un izveidot pasakainu dārzu. Mmm... aizsapņojos, bet man tā patīk. Kaut ko aizsapņoties par to kā es vēlāk gribētu...
Zupa! Jāskrien likt klimpas.