Joku diena. . .
Man bija plāns - piecelties, pavārtīties, kko pastiept gumiju un tad sākt mācīties. Viss izdevās lieliski līdz gumijas stiepšanai. . .
Ieradās māsa un māsīca. Rezultātā - diena bija zemē izmesta. Es neciešu, ja kāds izjauc manus plānus. Es nevarēju neko izdarīt, jo viņas visu laiku traucē (manā mazajā mājiņā nav vietas sīkiem skraidošiem radījumiem).
Šodien es sapratu, ka neizturētu lielu ģimeni, jo man vajag klusumu. Daudz klusuma un pēc iespējas mazāk cilvēku.
Ļoti reti ir pretēji.
Un protam, ja man ir slikts garīgais, tas pāriet citiem. . . Man ļoti nepatīk strīdi. Tas liekas muļķīgi, jo visu var izrunāt mierīgi.
Āh! Un rezultāts ir tikai tāds, ka esmu ļoti sāpināta, vīlusies un viena. Pat kapučīno un kēksiņa atnešana nelīdzēja.
Es neciešu daudz cilvēkus! Ļoti! (Lai to uzsvērtu, es atkārtoju divreiz.)
Iešu sarauties stūrī un skumt.
Bet patiesībā, tikai skumt, lasot Zolā "Dāmu paradīzi".
Šī lietainā un skumjā diena bija pilnīgs pretstats jaukajai un romantiskajai vakardienai.
Kaut varētu tā trijatā pie jūras vēl ilgi. (Protams, divatā būtu daudz labāk).
Es esmu vakardienā. Es esmu vakardienā. Es esmu vakardienā. Es esmu vakardienā. Es esmu vakardienā. Es esmu vakardienā.
Manis nav. Tā tā!