Šī bilde lieliski raksturo šodienas situāciju. Sastāvs bija tieši tāds.
Izbraukājām Jelgavas ielas, jūtoties kā epilepsijas lēkmēs kratīti. Nav laba sajūta. Sasodītās bedres un citi dažādie šķēršļi, kas traucē braukt normāli.
Nad visu laiku dzēra kaut ko pretīgi smirdošu - kkādu Maximas Mohito pudelē. wtf? :D
Izrādījās, ka Ķemeru celiņi laikam ir domāti gājējiem nevis auto :D Tāpēc tās omes tā dīvaini skatījās. Bet kurš gan varēja iedomātie, ka tās ir takas.
Tā vieta ir savāda... It kā visa dzīvība būtu prom... Pēc katastrofas. Palikuši tikai veci cilvēki, kas ir invalīdi. Bet sanatorija - skaista un būs vēl skaistāka.
Un tad vairākās vietās jūra...
Apšuciemā pie jūras bija tik silti, maigs vējš, šūpoles, Lācēns. Es negribēju prom. Būtu bijis tik superīgi izbraukt jau 1dien un tā gar jūras malu nodzīvoties, jo laiks ir satriecošs. Bet tas tikai līdz ievu ziedēšanai.
Grūti uzrakstīt esošās emocijas. Esmu pārāk saviļņojusies. Prieks par šodienu.
Vienīgais darvas piliens - stāvot Ķemeros pie tilta, ūdenī iekrita viens no maniem mīļākajiem auskariem. Bet es biju vienīgā, kas par to skuma, jo visiem riebās mani auskari. :D
Rīt būs pamatīgi jāsaņemas un jāmācās
+ jāsakārto istaba
++ vajadzēs sakārtot šodienas (nu jau vakardienas) bildes.
Laikam jādodas gulēt, jo neko sakarīgu savā sajūsmas uzplūdā nevaru uzrakstīt.
P.S. Jelgavā ir pasaules lētākais sušī :D un Tukumā ir sasodīti pretīgi, pilsētā ir novērošanas kameras, kas nav pārsteigums, jo tur ir pilns ar čigāniem un visādiem citiem radījumiem, tur visu laiku notiek kāda nelaime, slepkavība utt.
P.P.S. Es negribu brīvdienu beigas!