Wow, šis sapnis ir pieminēšanas vērts.
Zāle pilna ar baltā apģērbā tērptiem cilvēkiem, kuru starpā esmu arī es. Uz skatuves runā kāds cilvēks, bet es tam nepievēršu uzmanību un pagriežu galvu pa labi. Tur sēž kāds pavecāks kungs pelēkās drēbēs.
Es: Ko jūs gaidāt?
Viņš: Es esmu rezervistos.
Es: Kādos rezervistos?
Viņš parāda ar roku uz melnā apģērbā tērptiem cilvēkiem, kas stāv aiz stikla un cītīgi skatās uz mums:  Tad, kad viens jums, enģeļiem, dosies tālāk savās gaitās, es stāšos viņa vietā. Man būs baltas drēbes un es būšu eņģelis.
Un tajā momentā es nespēju atraut skatienu no melnajās drēbēs tērptajiem cilvēkiem. Viņu skatieni bija izmisuma pilni, viņu rokas bija atbalstītas pret to atdalošo stiklu un, jā, arī viņi paši bija izmisuši.

Lūk, tā es sapņoju un no rīta ilgi vēl nespēju saprast, kāpēc man tika baltās drēbes?