Nav laika sapņiem, nav laika. Nav laika tumsā klīst. Tevi sauc tavas neuzceltās mājas. Kur ir tava laiva? Kur ir tavs pavards? Kur ir tie pleci, kurus tu pieskārienā atbrīvosi? Un tās mazās balsis, kas pusmiegā tevi sauc?
Skaistāk, skaistāk. Maigāk, valdzinošāk. Ne tam, ne tur, ne līdz galam. Varbūt aiz tā pagrieziena, varbūt tajā nepienākušajā vēstī, neizrunātajā. Varbūt rīt, bet varbūt aizparīt. Būs. Vēl ne. Re, cik daudz zvaigzņu. Zvaigžņu vienmēr pietiek.

Rokas sāp. Iedodiet man viņām kādu kartupeļu vagu izrakt. Kartupeļus. Dubļus. Akmeņus. Lai nav uz zvaigznēm jāskatās. Lai pieskārieni jāzog. Brīvas domas, brīvas. Gandrīz bezatbildīgas. Tik, cik rokas pašas un varbūt arī sirds zin.

Mājas mazliet citādāk būvējas, puķīt.