Interesantas lietas var sevī pārbaudīt, kad tāds sīks un neatlaidīgs visu laiku tinas apkārt, prasa uzmanību, jauc kārtību un ar saviem nemitīgajiem jautājumiem un uzbāzībām neļauj domāt tik Ļoti Svarīgās domas un nodarboties ar Ļoti Svarīgajām muļķībām. Kas ir tas, kas tur ik pa brīdim nokaitinās. "Netraucē", "klusiņām spēlējies", "es tagad strādāju".
Dikti jau to uzmanību vajag tādam mazam. I to silto, i garāmejošo, i dusmīgo, nekad nav par daudz. Dadzītis. No malas gan laikam tā īsti nevar, tur vajag kādu, kas visu laiku blakus. Vismaz to kādu laiku. Drošajai piesaistei, heh.
Bet tie spogulīši gan ir mulsinoši.

Ne tikai tāpēc, ka panēsāties greznumu gribas. Liekas, ka pašai savējo necik nav. Vismaz derīgu tādu. Un pliks pa pasauli jau arī neskraidīsi. Lai gan, mimikrēt no vienas un kontrastēt no otras, tātad ir, ar ko. Vismaz pielipināt uz to brīdi.