Iedod man vārdu, un nākamajā teikumā tu to vairs nepazīsi.
Šī radošā pieeja mani nebeidz pārsteigt. Nepatīkamais, ka es to ikreiz vienlaicīgi bezkaislīgi fiksēju, vērtēju un zākāju. Un, ku' savādi, nekas no tā nemainās.
Jā, ir savi labie aspekti. Nekad nezini, kur nokļūsi, un nekur nepaliksi tik ilgi, lai nogurtu. Bet, kad mērķis ir konkrēts un definēts, nu, tad rodas problēmas.
Dažreiz liekas, visvairāk enerģijas aiziet, lai pierunātu sevi palikt. Un lai apjēgtu, kur.

Kāpums, kritums. Sarežģījums, kulminācija. Ievads, iztirzājums, nobeigums. Vai tad tu neredzi struktūru? Vai tā nav acīmredzama?
Nav. Pārāk biezs. Neredz cauri. Pārāk auksti. Negribu.

Zināt robežu, līdz kurai labot. Līdz kurai drīkst gribēt mainīt, un aiz kuras – tikai pieņemt.
Nevar taču reizē pieņemt un mainīt, vai ne? Vai tomēr, tomēr.

Es šonakt lidošu, viegliem spārniem. Jūs mani nenoķersiet, jūs smagie, es esmu tālāk, es vienmēr būšu tālāk. Bez mērķa es esmu, bez svara. Es smiešos un skanēšu, un trīsināšos priekā tai vieglumā, kas dejo tumsā, kad neredzams, tai ķircinošajā pārākumā, ko zina tie bez nastām un ceļa. Es esmu skaņa bez beigu un avota, čuksts bez mutes un auss. Es esmu nenotverama šonakt.