tā lūk šī ir tā liktenīgā diena, tas liktenīgais moments, kad sāku rakstīt cibiņu - klibiņu. tas tāpēc, lai man visiem nav jāraksta viens un tas pats un nu ziniet, jūs jau saprotat, tāpēc viss kļūst plašākai publikai lasāms. vieim vairāk vai mazāk jau zināmi mani iepriekšējo dienu notiku un pārdzīvōjumu un piedzīvojumi (pārdzīvojumi pozitīvā nozīmē, lūgtum, nepārdzīvot). tātad.. jaunas vēsmas, jaunas asinis, vakar vakarā pie mums palika un vēl divas naktis paliks viena poļu mietene vārdā Anna (turpmāk tekstā Anna). runātīga un jauka meitene, tiešām. šodien trijatā veiksmīgi un laimīgi gājām uz pludmali sauļoties, bija nedaudz vējains kā rezzultātā tikām appūstas ar smiltīm nedaudz, bet mēs jau kā ziemeļumeitenes preicājamies par katru izdevīgu pagulēt okeāna krastā, galvenais lai nebūtu mīnusi. un tad satikām vēl divas poļu mietenes - Agnesi un Gaša vai kautkā tamlīdzīgi (turmāk tekstā Agnese un Margarita). vēl divas jaunas asinis. skasiti. man tas patīk, jo jauni cilvēki, jauna pieredze, jaunas idejas un jaunas iespējasa tkal parunāt angliski. jap, brīžam liekas, ka tā angļu valoda sāk man ieieties mēlē. nu tā. satikām viņas un gājām nelielu līkumiņu gar jūras krastu un tur bija MILzīgi akmeņi un uz tiem akmeņiem daudz masāku un lielāku gliemešu, kurus nu nekādīgi nevarējām dabūt nost, pat ļoti gribēdamas, bet par cik mēs negribējām ļoti, tad arī tik milzīgi necentāmies. un tur bija skasiti, jo viļņi sitās pret tiem klinšveidīgiem akmeņiem, kuri bija noklāti ar maziem taka koraļļa sākumstadijas izaugumiņiem - laba mazāža pēdām. un tur varējāma trast visādus dabiski apaugušos gliemežvākus. un arī šeit atklājās, ka Agnese ir veģetāriete. ja sākumā bija ne tik viegli uzreiz noķert kontaktu, bet akmenis bija sākums runas vīlei, taka pēcāk bija tikai teci valodiņa. tad visi sagribējās est. poļu meitenes nopirka ko ēdamu un gājām uz dzīvokli taisīt sev pusdienvakariņas, rezultātā sanāca tā, ka mietenes mums sataisīja makaronus ar mērcīti un mēs viņas sacienājām ar milzīga izmēra sangriju (kautkur 1,5l tilpuma pudeles, kas maksāja tikai 99 centi!!! njā un bija tīri garšīgi). nu mūsu pirmā ersmus studentu tikšanās. runājām daudz par valodām. un brīžam likās muļķīgi, ka poļu cilvēki noliedz, ka viņu valoda nu nekādi nav līdzīga krievu, bet kā tasnākas, ka 1/5 vārdu mēs saprotam no visa tā, ko viņas saka? bet bija interesanti. atkal cits saktījums uz dzīvi. un tad dažkārt liekas, ka cilvēki, kas dzīvo vienā valstī, domā, ka citā valstī dzīvojošie daudz ko nezin, vai neaprot, liekas, ka vieta, kurā esam saņem savā veidā pilnīgu informāciju un tas veids kā apstrādājam un saņemam informāciju. dīvaini. viss ir savā veidā tik nošķirts. šodienai pietiks. un pirmajai reizei ar. paldies par uzmanību un vēl lielāks paldies par pacietību to visu lasīt. līdz nākamajai reizei. Linda