Starp debesīm un zemi

tā skriešana mani vienmēr padara traku... dzīve ir palikusi daudz ātrāka un straujāka, visu laiku kaut kur ir jāpaspēj, kaut kur ir jātiek, un mums atliek tikai steigties, bet tad pienāk brīdis un tu domā, nafig... Uz kurieni? Pēc kā? Un atbildes paliek kaut kur... Un tādos brīžos man gribas prom no civilizācijas!
Bet dienas tagad ir tik skaistas...