| 11:59p |
izlasi šo ierakstu
gribēju atgādināt, ka riebjas lielākā daļa no tā, ko cilvēki raksta un domā, kāpj kaklā visi self-serving sūdi, kurus es domāju un dzirdu, trite observations passed off as wisdom, only serving to reaffirm meaninglessness in a perverse way, "šorīt", "šodien", "pēdējā reizē, kad", jauni periodi "pēdējās dienās... pēdējā laikā..." un "toreiz, kad biju saeimā..."
lai gan delūziju uzbūve tiešām liekas interesanta, piemēram, pēdējā reizē, kad atceros sevi laimīgu (proti, ne-nožēlojamu), laikam braucot mājās no madonas without a soul to see autobusā dzirdēju laipnu džeku runājam pa telefonu ar savu draudzeni: "jāskatās, iedomājies, visa latvija taču būs pie ekrāniem", tā nudien ir kopības sajūta, gluži kā tu ieplūsti satiksmē savā piesmēķētajā automašīnā un nu vairs neesi viens pats, vai ej pa ielu un tur cilvēki iet tajā pašā virzienā.
šorīt sapņoju par vecu draugu, kurš ielaida manī stiepli, aizveda līdz sirdij, uzspridzināja mazos gabaliņos, un es pat nevaru viņam pateikties
šodien atbildēju uz e-pastu
mīlējos
cīnījos un uzvarēju vemšanas refleksu
braukājos ar riteni |