| 6:37p |
šon bija vizīte mišelinotā restorānā. ēdu tunča un karūsas fileju uz milzīga ledus kluča, principā nekad neesmu tik daudz un veselīgi ēdis, lai gan pēc mana paskata to nevar pateikt, jo visu laiku dzeru.
tad vēl drusku runas ar japāņiem. jo vairāk es viņus redzu un iepazīstu, jo vairāk man viņi patīk. mani biedē viņu neīstums un nebeidzamā kāre pēc žestiem, lai gan, no otras puses... taču dažreiz šīs īpašības aizslaukās, un parādās mišimota, ar estētiku un izsmalcinātiem priekiem pārņemta nācija.
restorāna īpašniece bija tāda jocīga kundze uz 60mit. es kaut kā netaktiski pateicu, ka man patīk viņas vīrs, ar kuru kopā viņi vada to restorānu, un viņa man angliski paprasīja, lai es viņai arī kaut ko labu pasaku, es samulsu un pateicu, ka man patīk viņas attieksme. kad gājām prom, viņa mani ļoti, ļoti, ļoti sirsnīgi apskāva, un vēl iedeva nenormāli smuku galdautu ar karūsu un fugu (!!!). beigās bija piecu minūšu klanīšanās ceremonija. es vnk nesapratu, kas tikko ar mani ir noticis.
parīt prom, rīt uz antikvariātu rajonu pēc grāmatām un smukumiem. nu, laikam drīz dzīvošu japānā, vismaz ja pietiks dukas drusku ātrāk un drusku vairāk mācīties. |