viena
dziesma mani vajā jau pāris gadu.
nu dziesma tā, bet tur ir vārdi "i am nothing without pretend, i know my faults, can't live with them". un vēl pretīgāk.
tā jau būtu taisnība, ka ne visas dzīves šķautnes vajag atvērt citiem, bet savā ziņā taisnība arī, ka, ja neviens neatrādītu tos melnumiņus (vai šajā gadījumā melnos caurumus - jesus fucking christ, kā 21. gadsimtā var teikt "i am nothing without a man"), tad citi nezinātu, ka vēl kāds bez viņiem spēj tik pretīgi un mazvērtīgi justies. un tur ir vērtība.
tas pats par I. Ābeles tabletīšu dienasgrāmatu e-stonijā. tur kaut kas nav kārtībā. gribas būt "твёрдо самим собой", bet tas nav labi visu to melno izpaust. kaut kā tā.