Es esmu un jūtu un domāju un ir lietas lietas lietas

Kopš parevidēju vecos papīrus un atradu savus dzejoļus (dažus tik labus ka šaubas ka pašas) daudz domāju ka būtu jāatsāk bet atkal katru reizi kad pieķeros kam klāt viss liekas stulbs un sākās trauksme un jāpaguļ uz zemes lai pāriet. Acīmredzot esmu bijusi ļoti kruta savos septiņpadsmit, baigi žēl ka es to nezināju. Sestdien pie bābelītes ezera spēlēju volejbolu viens vietējais teica, ka vakaros pēc septiņiem visi nozūdot un laukumi brīvi (tā arī bija), šķiet ka maisiņam gals būs vaļā iekšā bumba un smiltis. Rīt braucu uz galda spēļu nometni, kas nozīmē ka netieku uz zyrņa bērēm ja vien kāds mani nevedīs ar mašīnu bet es domāju ka nevedīs. Kā arī: jau kādu laiku jūtos konstanti normāli, tikai jāpiestrādā pie pacietības, domāju varbūt tiešām izdosies uz tiem 30 pilnībā izvilkt galvu ārā no savas pakaļas, visiem iesaku!!!