Vakar tātad noskaidrojās ka man tas mīļais miers nav nemaz tik svarīgs, man ir svarīgs ordnungs un lai katram tiek pēc nopelniem, jo, kad komandas biedri kādu laiku bija netīru un nesmuki volejbolu spēlējuši, kas vairāk atgādināja tenisu - nekādas izspēles mūsu pusē, ka tik bumba aiz tīkla, taisni kauns, un līdzbiedriem ņemtas nost bumbas, sasodīts, esi kur tev jābūt, nevis te lien svešā laukuma daļā savējo atstājot nepieskatītu, es pacēlu balsi, kad jānis nekrietnelis tāds atļāvās man uzkliegt "labrīt" brīdī kad valters nezkāpēc izdomāja ka es nepaņemšu bumbu kurai tiešs mērķējums uz mani un leca neatļautā blokā, mainot tās trajektoriju tā ka to nebija iespējams uzņemt. Laivaikā man nav nekādu ilūziju par manu labo vai slikto spēlēšanu, zinu savas kļūdas un trūkumus, līdz ar to neviens te uz mani neburkšķēs un nekliegs, jo es neesmu šāda tāda uz kuru var burkšķēt un kur nu vēl kliegt, es kaut kā nerājos kad tu kā lohs tur reizēm izdaries. Pēc tam jutos tik lepna ar sevi, ka nenoriju šito kā krupi tā ka pēc tam vēl ilgi vēders sāp, bet gan cēlos viedoklī un balsī aizstāvēt sevi, jums vajadzēja redzēt kā viņi visi sabijās, pēc tam spēlēja akurāti un smuki, beigās kopvērtējumā nenoliedzama uzvara.