ļoti spilgti atceros kā vienreiz, kad man bija četri gadi, pa omas centra dzīvokļa logu varēja redzēt kā spēlējās kāds zēns. viņš mētāja kokus skaļi bļaustījās, lamājās un visādi citādi agresīvi uzvedās. es skatījos no augšas, pienāca omīte un teica ka nedrīkst tā skatīties, un vispār tas zēns esot slims, ja pareizi atceros, viņš bija daunis. un tad es palēcieniem skrēju uz virtuvi priecīga ka man tā nekā nav un ka es esmu es un vesela un man nav jāmētā koki, jālamājas un agresīvi jāuzvedas. un tad es aizķēros pati aiz sevis un nokritu, šausmīgi, šausmīgi sabrāzu ceļgalu un abas plaukstas. omīte teica, ka tas esot sods par to ka esmu priecājusies par cita nelaimi. bet es taču priecājos pati par sevi. man šķiet ka tas man iemācīja, ka par sevi īsti nedrīkst priecāties, nu vienkārši par to ka es esmu es, un, ja tā padomā, tas ir slikti ka es nemāku par sevi vienkārši papriecāties, es māku sevi nosodīt un noniecināt vai tur kaut ko caur ironiju, bet pa īstam? pa īstam taču būtu labāk.
