ak vai, es reizēm domāju par tādiem rītiem kā šis, kad negribas līst no gultas laukā nepakam, un modinātājs tik bļauj manu mīļāko dziesmu sākumus un es tos ignorēju. bet tās nav manas mīļākās dziesmas, man nemaz nav mīļāko dziesmu, man ir dziesmas, kas ļoti patīk, bet es nespēju izdalīt vienu, divas, trīs. man ir trīs dažādas modinātājmelodijas. es nekad nelieku modinātājlaikus pa nullēm vai citādos precīzos laikos, pusē, piecpadsmit pāri. mani mīļākie ceļamlaiki ir 17 pāri kautkam, ja jāceļas agri un 43 pāri kaut kam, ja vēlu.
vakar līdz diviem naktī krāvu savas mantas 14 kastēs, divos čemodānos un vienā veļasmašīnā. cerams ka rītvakar tās būs tīras un sausas un es tās varēšu salikt atlikušajā čemodānā un somā un aiznest pati, nav jau tālu, bet tuvu arī ne, vesels kalns, lai nonāktu pie kaut kā tāda kā tagad. un es nekad nebūtu domājusi, ka kaut kas tāds, kā tagad būs tik vientuļš reizēm un liks ilgoties pēc cita veida vientulības un brīvības pīpēt, adīt un lasīt grāmatu arī četros no rīta, arī klusumā.

gribās pabraukt ar riteni, gribās dzeltenas tulpes tumšzaļā stikla vāzītē.

laikam izmisumu pēc pavasra var izmērīt pēc tā cik reizes dienā es pārbaudu windguru.cz ar cerībām, ka nu kaut kas mainīsies un tur parādīsies nevis mīnusi, bet plusi. šodienas kontā - 3, bet liekas ka tūlīt būs 4 reize

galīgi aizmirsu piebilst, ka man visu laiku šausmīgi šausmīgi gribas piedzerties. bet tas nu tā.