sirdnA

Veiksmīga izpildīšanās brīvā dabā. Palēkājām pa dambi un metām mieru tieši pirms lietus.

Sapnī kāds onkulis tramvajā man mēģināja nospert mobilo telefonu. Izjutu taisnīgu sašutumu un sapratu, ka, manis pēc, varat manas dzimtās mājas nodedzināt, uzvārīt kaķi un piesmiet dzimteni, ja jums tā labpatīk, un es visu sapratīšu un piedošu, bet, ja grābstīsies gar manu mobilo, manas čangaļu asinis uzvārīsies un vainīgais taps iznīdēts līdz desmitai paaudzei!

Dvēseli neaiztieciet, lopi.

Pirms 10 gadiem es biju tik vieds, ka vaidieniņās.

http://klab.lv/users/sirdna/2006/09/06/

Izstudēju nozares literatūru un noskaidroju, ka esmu izdegusi gandrīz pa tīro un steidzīgi jāmetas sevi lutināt, kamēr vēl atlicis kas lutināms.

Lutināšanas projekta ietvaros konstatēju, ka ne visa laime vēl ir atvelkama pa internetu, atsevišķiem elementiem jāiet pakaļ uz veikalu, un tad vēl tāda akcija bija, karoč, iegādāju sev kārtīga viskija pudeli un lutināšos savā nodabā.

Garāmbraucošs velosipēdists painteresējās, vai kāds man esot teicis, ka Dievs mani mīl. Ātrumā neatcerējos un atbildēju noliedzoši. Puisis aizbrauca tālāk.

Piezīmēšu, arī viņš neteica, ka Dievs mani mīl, tikai apjautājās par maniem piedzīvojumiem šai sfērā.

Atcerējos, ka ir Spotify un tur ir salasīta liste ar mūziku. Tāda jauka atgriešanās. Sagruvušai atmiņai ir savas priekšrocības, visādi patīkami pārsteigumi

Moš man arī galvā kaut kas aug? Šorīt dodos uz darbu, viss tāds apzinīgs un laikus. Pa ceļam konstatēju, ka mājās palikusi vārtu atslēga. Nu, palika un palika, ko tur daudz. Pienākot pie ofisa vārtiem, atceros, ka darba dators arī ir mājās un tas ir nedaudz kritiskāks elements sekmīgai projektu virzībai. Tipu tapu mājās. OK, dators ir, varētu pie viena tās atslēgas paņemt. Tikai to nav nevienā no piecām parastajām vietām. Pārmeklēju neparastās, tad drošās, tad pavisam drošās vietas, arī tur nekā. Saprotu, ka vīri melnā tās man ir nospēruši. Iekāpju mašīnā un zemapziņa par mani apžēlojas, atgādinot pat to, kur es tas atslēgas piektdien iebāzu. OK, atslēgas mums ir, cik jauki.

Tad es iedomājos, ka man ir lieki daždesmit eiro, kurus vajadzētu iebāzt bankomātā, jo bankomāts neko neaizmirst, atšķirībā no manis. OK, iebāžu eiras makā un atkal dodos ofisa virzienā. Pusdienlaikā domāju realizēt bankomāta projektu, atveru maku, abet tur nenieka nav, un daždesmit eiro arī ne. Es nedaudz apraudos par šādu liktens triecienu un ēdu pusdienu picas šķēlīti, pārdomādams, kur tagad mani graši klīst.

Vēlāk izrādās, ka grašus kaut kādā apziņas aptumsumā esmu iebāzis nevis makā, bet somā. Karoč, širmis brauc ar pieaugošu paātrinājumu un drīzumā Āgenskalnu rotās tukls kungs bez drēbēm, kurš mēģinās noskriet piekto trolejbusu, jo tā kādreiz esot mamuti medīti.

Skaistas debesis šodien. Zilas. Mierīgs laiks.

Tehnoloģiju ceļi ir neizdibināmi. Nomira kaut kas sakarā ar aizdedzi, tā bija interesanta informācijas ķēde pati par sevi.

Meitene pie galda: Jums tur nomira krāms X, mums jāpasūta no kaut kurienes, būs jāpagaida.
Es: OK

Vēlāk sarunā ar autobūves ekspertu es mēģinu mētāties ar terminiem, kuru nozīmi, kā man liekas, es nojaušu. Ievelku pierē diezgan komplicētu rievu, kurai vajadzētu paust vēsti, ka esmu-šo-to-pieredzējis-dzīvē-un-guvis-pieredzi-un-zināšanas-un-liktens-triecieni-mani-tikai-viegli-uzjautrina, un tā nevērīgi piezīmēju, ka man, ziniet, ir palidojis krāms X. Nu, lai izliktos, ka man ir normāla mašīna, kurai viss lūzt un brūk, un tāpēc es to lamatu pazīstu caur un cauri, hehe, vēl vienu viskiju.

Autobūves eksperts man dara zināmu, ka krāms X dabā neeksistē.

Lai gan man šķiet, ka eksperta prasmes pārsvarā plaukst auto uzbūves slāviskajā versijā (perģikalka, ujobina un fiņķifļuška kā detaļu apzīmējumi), tomēr izvēlos atkāpties parastajās pozīcijās, kurās esmu iegaumējis, no kuras puses mašīnā lej degvielu un viss.

Lai nu kā, auto man tiek atdots, un tas pārvietojas bez rīstīšanās un noslēpumainām indikatoru paneļa gaismām. Bet tagad tas ieguvis citu nelāgu niķi. Senās dienās, ieliekot lietas atpakaļgaitā, atpakaļskata spogulī iemirdzējās bilde no autiņa aizmugurē novietotas kameras, aplam praktiska padarīšana, un man vēl tagad skan ausīs divu daiļu dāmu sajūsmas spiedzieni, kad viņas pamanīja šo mazo tehnoloģiju brīnumu. Lūk, un mans beibju magnēts tagad principā darbojas, tikai ar dažu sekunžu aizturi, kas stipri bojā efektu un viegli kaitina.

Kāds sakars aizdedzei ar kameru? Kas zina. Tā ir kā susliks stepē - tu viņu neredzi, bet viņš tur ir.

Šodien braucu ar taksi. Liekas, pirmo reizi mūžā. Ļoti satraucoši.

Vai tikai man liekas, ka ciba pēdējās nedēļas laikā ir cepusies vairāk nekā citreiz gada laikā?

Runājot par cilvēku pievilcību, tā ir ļoti mainīga.

Sacīsim, spēlējot kārtis, ja man uz rokām ir divi pāri, bet oponentam trīs divnieki, tad oponents strauji zaudē pievilcīguma punktus un kļūst neglīts kā miskastes aizmugure. No otras puses, tirgus pārdevēja, kura man no pieciem eiro mēģināja izdot 15 eiro atlikumā, jo bija izkūkojusi prātu, kļuva simpātiska, tīri platoniskā nozīmē, bet tomēr.

Eu, man vajag epitāfiju.

Pagaidām varianti:

"Nu, vai tev jau arī tā kā nebūtu laiks?"
"Es jūs no zemes apakšas dabūšu rokā!"

Būs jāpastaigā pa kapiņiem, jāpasmeļas iedvesma.

Reiz pieķeksējos kaut kādā taro saitē, un tagad šie pāris reizes nedēļā sūta vēstis, ka manā dzīvē tuvojas Lūzuma Punkts, viss tāds ar lieliem burtiem un zvārguļiem. Nevis tāds parastais, bet kaut kas epohāls, kvantu lēciens ar trīskāršo salto, pa nopietno, tātad. Bet nu uz to ir riktīgi jāsataisās, savādāk no pārslodzes var aizbraukt jumts vai, vēl trakāk, lielā iespēja paliks neizmantota un vilciens aizbrauks, sliedes novāks un klauni pametīs pilsētu. Neatceros, laikam atlaižu sezonā par 39.99 dolāriem varēja pakonsultēties un sagatavoties zelta siekiem, kuri birs man virsū pa vidu starp romantiku un panākumiem.

Forši, ka tik bieži notiek tādas fantastiskas iespējas. Tas vieš manī optimismu un dzīvesprieku.

Gauži slavenajam Godvina likumam (jo garāka ir diskusija tīklā, jo lielāka iespēja, ka tiks piesaukts Hitlers un nacisms) vajadzētu lokālo variāciju, piemērotu Latvijas unikālajam kultūrvēsturiskajam mantojumam un dzīvesziņai. Kas mums tāds Hitlers, sīka ute.

Putins un Krievija liekas piemēroti kandidāti - jo ilgāk runājam, jo lielāka iespēja, ka oponentam taps piedēvēta VVP dibena laizīšana un kalpošana Krievijas interesēm.

Laiciņš šodien jauks, tāds mīlīgs un silts vasaras vakars, Vecrīga, dzeltena laternu gaisma, gadsimtiem vecie mūri, mūzika un ļaužu sarunas daudzās valodās. Jauki.

Par lietām prātojot, ir samērā vienkārši bēgt, ja tavā virzienā ripo tanku divīzija, ik pa brīdim no gaisa met bumbas un visādi blēņdari uz ielām griež cilvēkiem nost galvas. Kāpēc gan neaizbēgt no šādas ikdienas? Var jau būt, ka manī pamostos orks un es nīdētu okupantus tā, ka man pēc tam medaļas ar ķerru no pakaļas vadātu līdzi, visas man nesatilptu uz varonīgās krūts. Bet nu diez vai, diez vai. Tāpēc jau viss ir tik vienkārši, kad iet pavisam traki.

Bet, ja pie Rīgas nostādītu virkni dižgabalu un tad teiktu - labie, dārgie, zelta, vienīgie! Mēs visi esam patīkami un saprātīgi cilvēki, mums visiem patīk pasēdēt pie galda, papļāpāt par mākslu un politiku, un vēl šādi tādi sīki dzīves prieki. Kāpēc jums tā satraukties par dižgabaliem? Jūs gājāt uz darbu? Nu, tad tā arī turpiniet! Vakaros iesūcāt pa aliņam? Labucīši, re, atlaide sešpakām! Jums patīk domāt, ka esat seni un unikāli? Protams, esat! Līgo, līgo! Vai tad mēs jums traucējam? It nemaz! Lai tie dižgabali te pastāv, un, ja jūs rātni uzvedīsieties, tie nekad neizšaus, vai tas nav jauki, ko?

Lūk, šādā te apgaismotā okupācijā, vai plakāta ļaudis tā uzreiz ņemtu un bēgtu? No kā? Vai nikni cīnītos pretī? Kā tad, muša pret aisbergu.

Re, pie šādas okupācijas bēgšana kļūst sarežģītāka.

Mēnestiņš, čigāniņš, caur eglēm sāk vērties...fuj.

Mēnestiņš romiņš.

ek, varētu piemest kādu pagali diskriminācijā, tak jums tas tik labi sanāk, lasi tik un priecājies.

Tas ir jauki, ka cenšaties ko dzīvē sasniegt, un sāncenšu nepelnītie panākumi pret jūsu nepelnītajiem zaudējumiem jums tā sāp, tas nozīmē, ka jums ir sirsniņa, ne tikai asins pumpis. Plēsieties vien tālāk. Kad piekusīsiet, es pievienošos ar svaigiem spēkiem, lai aizvainojuma karogs nenolaižas.

Awright, sestdiena var sākties!