sirdnA

Tā i nezinu, kā būt un kā vajadzēja.

Jaunības gados biju aplam zinātkārs puisietis. Es lasīju visas grāmatas pēc kārtas, par visu - ķīmiju, astronomiju, bioloģiju, matemātiku, vēsturi, medicīnu, eletroniku, psiholoģiju, reliģiju un zaļajiem šķīvīšiem, visu, kas vien nāca par tuvu. Stūķēju galvā kā kāmis.

Tagad man, visnotaļ nobriedušam tēvainim ar spalvainām krūtīm un sirmu pļešku, ir jautājums sev pašam - nafiga man to visu vajadzēja? Nepielietotām zināšanām nav nekādas jēgas. Točna, nav. Es pārbaudīju. No visa tā lēruma man nevajag neko. No 5 gadiem augstskolā man tagad noder pāris nedēļu kurss un skolu es 11 gadus tikpat labi varēju arī neapmeklēt un netraumēt savu tuklo psihi fizkultūras stundās.

Tā kā drusku žēl paliek tā visa nosistā laika, kuru varēja ar jēgu pavadīt, lienot meitenēm zem blūzēm, piemēram. Vai vizinoties ar velosipēdu.

Eh.