sirdnA

Runājot par matu krāsu. Viņdien iebraucu nomazgāt autiņu Statoilī. Pēc ceremonijas automāts laipni atver izejas vārtus, kuru priekšā daiļi stāv noparkota mašīna.

Man ir pavāja iztēle, tāpēc pat nevaru iedomāties, cik epohālam kretīnam ir jābūt, lai tur noparkotos. Pie tam pustukšā laikā, kad apkārt ir hektāriem brīvas vietas, kurās noparkots autiņš netraucē nevienam.

Pēc brīža pie mašīnas parādās divas blondīnes un lietas kļūst nedaudz skaidrākas. Bet meitenes ielien mašīnas aizmugurē, pie stūres novietojas plikpaurains kungs.

No kā mēs varam secināt, ka blondīgums ir lipīgs. Also, es ceru, ka kungu piemeklēs briesmīga slimība.